Sveiki, spoki!
Beidzot sarakstīju daudz maz normālu dzejoli, vismaz man tā šķiet, tāpēc ielieku spokos, lai varat novertēt.:)
Atvainojos par kļūdām!:)
Stihijas.
Pasaules tālākā stūrī,
Sēž mazs meitēns un raud.
Asaras tā kā lietus,
Sitas gar viņas vaigiem kā logiem.
Tas lietus, kas nerimstas,
Ir meitenes asaras.
Tās spožas kā spožākais dimants
Un dzidras kā dzidrākais ūdens.
Tā pērkona rīboņa skaļā,
Ir sāpes meitēna sirdī.
Un dzeltenās svītras debesīs,
To pušu lauž.
Bet tas gaišums kaut kur tur,
Ir mākslotais smaids viņas sejā,
Kas mijas ar sāpēm un bēdām,
Vien šobrīd.
Tās sidraba peļķes,
Pa kurām tu brien
Un saule,
Kurā sildies
Ir meitenes sajūtas.
Un vidus starp smaidu un bēdām,
Liek parādīties debesu pēdām.
Krāsas, ko radīja saule,
Košas un spožas.
Skaistums, ko radīja lietus,
Vēl skaistāks nevar būt.
Kamēr līst lietus,
Kāds raud.
Kamēr spīd saule,
Kāds smaida.
Kamēr snieg sniegs,
Kādam salst.
P.S. Esmu iesācēja:)
