Sveiki, esmu atpakaļ ar jaunu stāsta daļu, ceru, ka patiks, un neievērosiet kļūdas;)
......Viņš man sniedza dienasgrāmatu un teica:"Piedod, taču tas kas tur ir rakstīts, ir pārāk smieklīgi, lai nevienam to nerādītu", viņš turpināja,''es to parādīju, gandrīz visai skolai, un tagad esmu to parādījis visai!" To pateicis viņš aizgāja skaļi smiedamies...
Es pilnīgi satriekta, devos pāri koridoram, pa taisno meiteņu toletē, ieslēdzos vienā no kabīnēm un sāku, klusi pie sevis raudāt. ;( Es to darīju klusām, lai neviens neiedomātos par mani vēl vairāk smieties.
Šajā brīdī viss man bija vienaldzīgs, mani neuztrauca, ne meieteņu smiekli, kurus dzirdēju, ne stundu zvans, man viss bija pie vienas vietas. Beidzot saņēmusies devos arā no kabīnes, pulkstens bija aptuveni pusčetri, gaitenī nevarēja redzēt nevienu dzūvu dvēseli, skolotājiem šodien bija, kaut kāda sanāksme tapēc stundas visiem beidzās pirms trijiem. Vēl joprojām nomākta, devos pa gaiteni uz priekšu. Tad redzēju pa gaiteni ejam divus puišus. Nezinu, kas tas bija, kas mani pavilka malā, es pati vai kaut kas nesaprotams, lai gan tajā brīdī mani tas īpaši neintresēja.
Vēroju to puišu sejas, un protams tas bija Ralfs. Viņš gāja ar vēl, kādu puisi, taču tas kā viņi gāja likās nedabiski. Viņi gāja sadevušies rokās, un tad ieraudzīju ko tādu, kas mani šokēja, līdz visiem sirds dziļumiem.....
