Ceru,ka vēl neesat aizmirsusi pirmo daļu.:)
Jau iepriekš piedodiet par kļūdām,ja tādas gadīsies:)
Jauku noskaņu!
Neskopojieties ar kritiku!:)
Tumšs,visapkārt tumšs.
Līdz dzirdu nošvīkstam asfaltu,metālisku durvju atvēršanos.Tad atveru acis.Pasažieru soļi,cilvēku steiga un ikdienišķā uzvedība liek man atgriezties uz zemes.Tuvojos autobusam,ar acīm meklēdama mazo meitenīti,ko tik cītīgi tiku novērojusi un veco sievieti ar pīto somu rokās.Nebija manāma ne viena,ne otra.
Jau esot pie pašas ieejas pametu galvu augšup.Kur ir tie sasodītie putni!Es klusi lādos,kāpdama autobusā,jo tik ļoti vēlos tos redzēt un,iespējams,sajust tādu pašu aizrautīgu prieku,ko juta mazais meitēns. Es ieslīdu pirmajā brīvajā sēdvietā un piespiežu galvu logam,nododamās vēl vienam manis izdomātam hobijam.Dzīve man sniedz tādas iespējas izvēlēties sev nodarbes.Ielu,kas pilna ar cilvēkiem,autobusu ar logiem,pa kuriem var skatīties un neko neredzēt. Es neciešu,kad man ir jāsarunājas braucot sabiedriskajā transportā.Ja gadās braukt kopā ar kādu,es vienmēr sarunājos noraidoši,atbildu neiecietīgi,līdz tam kādam es apnīku,un arī tas sāk klusēt.Ja gadās,ka es ieraugu kādu paziņu,es pamāju ar galvu un dodos meklēt sēdvietu,cik vien tālu tas ir iespējams ierobežotājā platībā.
Ārā jau sāk satumt.Iedegas laternas stabu galos.Es jau atkal vēlos būt kaut kur citur,nemitīgi un nepārtraukti.Redzu cilvēku lēnās pastaigas,kad tie virzās uz centra pusi,un es vēlos būt tur ar viņiem,lai gan nespēju izkustēt no vietas.Autobuss piestāj,atkal uzsāk braukt.Un tā vairākas reizes,tomēr es neizmantoju nevienu iespēju tikt ārā.Es to vēlos,bet nedaru.Vienalga,es traucos autobusā apsteigdama visus gājējus.Bet viņu lēnie soļi un nesteidzība ir tik vilinoša.
Vadītais mikrofonā nosauc pieturu.Tā ir manējā.Manis izvēlētā. Es lēnām,negribīgi slienos augšā.Dažreiz ir brīži,kad vispār nevēlos kāpt ārā.Tad es klusām lūdzos,kaut es tā varētu braukt mūžīgi un nekad nepamest savu sēdvietu.Tomēr šoreiz tā nav.Es alkstu tikt laukā.Mana elpa kļūst smaga.Visapkārt ir tik daudz cilvēku.Tik daudz svešinieku.Atrodoties uz ielas tas mani iepriecinātu.Bet autobusā viss ir tik saspīlēts.Svešinieki ir tik tuvu klāt.Tie apskatās,kas tiem ir uzgrūdies un novēršas,it kā tas būtu bijis tikai apmāns,tikai tukšs gaiss.Tādos brīžos es sāku neviļus domāt,ka esmu neredzama un pati tam kādu mirkli visā nopietnībā ticu.
Viens,divi..No trešā pakāpiena es nolecu.Tā daru visu laiku,kaut arī vēlāk sevi par to nosodu un apsolos nākamreiz vairs tā nedarīt.Ne jau tāpēc,ka no malas tas izskatās muļķīgi,bet gan tādēļ,ka varu nokrist un pastāv iespēja,ka vairs nepiecelšos.
Esmu pašā pilsētas centrā.Mīļākajā vietā visā pilsētā.Tumsa neko nespēj nodarīt šai pilsētas daļai.Esmu apsteigusi visus cilvēkus,ko redzēju lēni virzāmies uz centru.Nekādu gandarījumu es gan par to nejūtu.Drīzāk nožēlu,ka nesasniedzu vajadzīgo vietu tādā veidā kā viņi.Man pat prātā iešāvās doma,kāpt autobusā un braukt atpakaļ uz pieturu,kurā iekāpu.Bet ātri izmetu to no galvas.Nevēlos atkal redzēt svešo pasažieru neko neredzošos skatienus. Es klusi nopūšos,tādējādi nobeigdama savu trulo stāvēšanu ielas vidū.Es necenšos pielāgoties pūlim uz ielas.Šeit centrā cilvēki mūžīgi kaut kur steidzas.Viņu soļi ir ātri,balsis skaļas,skatiens vērsts tieši uz priekšu un domas kavējas pie noteiktā mērķa,kur ir jānokļūst.Nē,es nepielāgojos pūlim.Mani soļi ir lēni,pat var teikt saudzīgi,it kā staigājot pa mīkstu,zaļu zāli.Es vēršu savu skatienu uz visiem un uz visu.Apskatu pazīstamās vietas,nopētu cilvēku sejas.Man dažreiz šķiet,ka es spēju jebkuru cilvēku nolasīt kā atvērtu grāmatu.Re,tā meitene ar garajiem,bizē sapītajiem matiem cenšas izskatīties tik bezrūpīga,cik vien ir iespējams.Tas vīrietis ar melno platmali.Pašpārliecināts kā pats velns.Tā meitene,ar piemīlīgo smaidu.Liekule.Un visiem tās maskas.Visiem.Tomēr,lai arī zinu,ka gandrīz katrs cilvēks valkā savu masku,vienalga,nevaru novērsties.Es baudu lielisku teātri.
Kā jau teicu,es necenšos pakļauties pūlim.Man nav noteikta mērķa,uz kuru virzīties.Lēnā gaitā ejot gandrīz pa pašu ietves malu,mēģinu izlemt,kurp šovakar doties.Ir piektdienas vakars.Visi dara Kaut ko.Visi ir kopā ar Kaut ko.Bet es tikai virzos tālāk,paiedama garām savai mīļākajai kafejnīcai,izstāžu zālei,kurā šad tad mēdzu iegriezties,padrūma izskata klubam,kurā vēl neesmu sadūšojusies nekad ieiet.Tālāk seko tikai bezgalīga skatlogu rinda.Man nepatīk manekeni,kas vēro garāmgājējus.Tāpēc es pagriežos un eju atpakaļ,ik pa brīdim atskatīdamās.Manekeni ir briesmīgi radījumi.To acis seko tev,lai kur tu arī ietu.Tie tevi novēro,it kā zinātu visas tavas slēptākās domas.Tādēļ arī nemitīgi atskatos.Man vienmēr šķiet,tikko es no tiem novērsīšos,tie pievērsīsies man.
Es apstājos iepretim kafejnīcai,apdomāties.Nav viegli tā uz rokas mājienu izlemt,kur doties.Es varētu pazvanīt,sarunāt kādu tikšanos,bet kāda gan tam jēga.Cik ātri sākusies,tā tikpat ātri arī beigsies.Un man nav garastāvokļa skaidrot,kāpēc man nav garastāvokļa.Nu,labi.
Es ieeju kafejnīcā. Tā ir tāda veida kafejnīca,uz kurām cilvēki parasti ierodas vieni,bez pavadoņa.Gandrīz vieni.Katram rokās ir iespiesta kāda lasāmviela,visbiežāk kaut kas no klasiskās literatūras vai arī mūsdienu filozofisko ģēniju garadarbi,un dzeja,dzeja,dzeja.Man šeit patīk.Cilvēki,kas šeit ierodas ir tik dziļi iegrimuši savā lasāmvielā,ka nekad nepievērš uzmanību apkārt notiekošajam.Diez vai viņi vispār kaut ko dzird vai redz,vai sajūt.Es varētu sākt brēkt pilnā rīklē,un neviens,vienalga,nepaceltu acis no grāmatas lapām.
Šī tiešām ir ļoti,ļoti jauka vieta.
Es pieeju pie letes,lai pasūtītu kaut ko tīra skata pēc.Vīrietis ar smalkajiem vaibstiem,jautājoši palūkojas manī un uzdod jautājumu,kas raksturo viņa darba visdziļāko jēgu:”Ko pasūtīsiet?”Smaids.Jautājošas acis vērstas manā virzienā. Es viņam gribēju pateikt,ka viņa smalkie vaibsti iederētos laumiņu pasaulē,bet tā vietā strauji izgrūdu:”Melno kafiju”.Vīrietis pamāja.Es arī pamāju.”Tādu stiprāku,”es vēl piebildu,kad viņš kērās pie kafijas automāta.Viņš pamāja vēlreiz.Es šoreiz atturējos. “Lūdzu,jūsu kafija.Melna.Un stipra,”viņš sniedz man tasīti.”Paldies,”es smaidīdama pateicos un pasniedzu vajadzīgo summu.Man patīk pateikties cilvēkiem.Īpaši tādiem,kas to ir pelnījuši.Šī droši vien bija smalko vaibstu īpašnieka pirmā darba diena šajā kafejnīcā,jo agrāk viņu nebiju šeit redzējusi.Viņš turējās godam.Pateicība bija pelnīta.
Es paņemu tasīti,un,cik vien uzmanīgi varēdama virzos uz kafejnīcas tālāko galu.Lēniem,šļūcošiem soļiem es koncentrējos,lai neuztriektos grāmatās ieurbušos seju īpašniekiem.Tīrais negals!Pie pašas letes ir daudz brīvu galdiņu,bet es mani vairāk vilina pats tālākais gals,tas galdiņš,tieši iepretim logam.Es,pārgurursi no garās distances,atviegloti ieslīdu ar fasonu apvilktajā,nelielajā klubkrēslā.Skan mierinoša mūzika.Es no somas izņemu grāmatu.Arī es tūlīt pārvērtīšos par nejūtīgu grāmatu tārpu.Es atveru lapupusi pie kuras apstājos.Šis ir viens no maniem mīļākajiem franču rakstniekiem.Viņš tik bieži izmanto vārdu salikumus “man ir vienalga”,”man nepatīk”,”un “nē,nemīlu”.Viņš nekad nemelo.
Viegla mūzika.Stipra kafija.Tīra patiesība manās rokās. Šī tiešām ir ļoti,ļoti jauka vieta.
