Ja,kāds ir lasījis Selindžeru,tad zina,kādus izcilus īsos stāstus viņš ir uzrakstījis.
Arī es esmu nolēmusi pamēģināt kaut ko tamlīdzīgu.
Šo varētu saukt par stāstu par vientulību,par cilvēku,kurš jūtas viens un nesaprasts.
Nododu Jūsu vērtēšanai pirmo nelielo nodaļu.
Piedodiet,par kļūdām,ja tādas gadīsies.
Es atveru ārdurvis un izeju ārā.Nodrebinos.
Nepacēlusi acis,es dodos autobusa pieturas virzienā.Visu laiku cenšos iztaisnot muguru un paturēt to taisnu,lai neizskatītos sakumpusi un nobijusies.Arī galvu cenšos noturēt visu laiku augsti paceltu,bet acis,vienalga,it kā pašas uz savu roku vēršas lejup un pievēršas zemei.Mūžīgi esmu tāda-saspringta,piesardzīga un neviļus nokaunējusies par kaut ko man pašai,liekas,nezināmu.Bet varbūt arī zinamu.Cenšos to neizrādīt.Tomēr jūtu sārtumu iezogamies sejā,rokas sargājoši ieslīdam mēteļa kabatās.To visu nedaru es.Tā ir tā Otra meitene.Visu šo pretrunu dēļ es izskatos nelīdzsvarota.Kā uzvilkta stīga-gandrīz sataustāms ir mans saspringums.
Esmu klāt.Pieturā man salst,aukstums ir kā noasināts nazis.Un tomēr šis pelēkais laiks,miglas vāli mani iekšēji sasilda.Ieslīgstu tādā siltā apātijā pret visu pasaulē valdošo kārtību.Es pasmaidu,jo zinu,ka nav manos spēkos to visu mainīt.Tā ir mierinoša doma.Es neko nevaru darīt.Un tas,varbūt,nevis uzlabo garastāvokli,bet drīzāk iemidzina visas sajūtas.Ja es zinātu,ka varu tajā visā kaut ko mainīt,tad tas būtu vēl mokošāk.Es nešķendējos par sliktajiem laikapstākļiem,par nenovīdīgajiem šoferiem,kas iespiež pasažierus durvīs un par pārējām pasaules izkārtotajām lietām.Es ar tām samierinos.Samierināšanās ir vislabākais līdzeklis un visātrākais ceļš uz tīri dabisku,cilvēcisku nejūtību.
Stāvu pieturā apspiežot savu nepacietīgo dabu.Lai īsinātu laiku un novērstu domas no pasaules kārtības mainīšanas,sāku vērot cilvēkus.Tas ir baiss hobijs,bet man patīk vērot svešiniekus.Mēģinu iztēloties kādas gan ir viņu dzīves,ko viņiem nesīs nākotne,ko ir devusi pagātne.Kāda būs tās mazās meitenītes dzīve tālākaja gaitā.Tagad,būdama drošā patvērumā,vecāku aprūpēta un mīlēta,viņa nedomā par tālāko.Viņa nezina,ko dzīve spēj sniegt,ko tā spēj atņemt.Viņa nezina,ka no dzīves ir jāuzmanās,jo tā savukārt uzmana katru tās soli.Mazā meitenīte saņem mātes roku,parausta to un pavērš augšup savu smalko rādītājpirkstu,norādīdama uz,virs augstajiem namu jumtiem,lidojošajiem putniem.Cik patiess ir viņas platais smaids,cik dabiski aizrautībā mirdz acis.Es nevaru no viņas novērsties.Kaut es spētu vēl kaut reizi just kā bērns,redzēt pasauli bērna acīm.Viņiem ir dota neizmērojama svētība saskatīt skaisto tur,kur to nespēj saredzēt peiaugušie.Es nebiju pamanījusi spurdzošos putnus,līdz meitenīte nebija norādījusi uz tiem.Tagad arī es,novērsdamās no smejošās meitenes,paceļu galvu augšup.Tomēr putni ir jau nozuduši.Tāpat kā meitenīte smaids,kad viņa apjautājās mātei,kur gan tie palikuši.Es novēšos.Nevēlos dzirdēt atbildi.Nevēlos zināt,kur putni paliek,kad tiem jāparstāj lidot.
Pagriežos un netālu no sevis ieraugu vecu sievieti novalkātā mētelī,no salmiem pītu somu rokā.Arī viņa bija vērojusi mazo meitēnu,un tagad viņas skatiens pievērsās man.Es žigli novēršos un aizveru acis.Arī tur es neko navaru mainīt.Es nespēju vērot vecus cilvēkus.Viņos ir labi saredzamas dzīves atstātās pēdas… Nedomāt par to!Nedomāt!
Šobrīd es nožēloju,ka vispār pametu veismīlīgās mācību telpas.Vēlos doties atpakaļ un ieslēgties mācību kabinētā,kurā nav nekā,kurā nav sarūgtinātu bērnu,izgaisušu putnu un bezpalīdzīgu pensionāru.Tikai tukši soli visa kabineta garumā.
