Vērtējam, rakstam, ja varam - izbaudām :)
Pie komatiem. lūdzu, nepiesieties. Kā jau esmu minējusi - mani darbi ir šādi, tas vienkārši ir mans žanrs - nedaudz šizo un needaudz patiesības, man patīk rakstīt un tas ir viss, nu priecāšos par katru komentāru.
Stāsts starp diviem.
Nu man vienreiz pietika, un es gāju pati atvērt durvis. Reinis mīņājās uz vietas ar dūri, paceltu klauvējienam, un nezināja kur bāzt acis. Beigu beigās viņš nolēma skatīties uz kurpju pirkstgaliem.
- Khm, njā, es.. nu.. man..
- Ak, nāc iekšā Reini!
- Paldies! – viņš paklusām noteica.
Kādu brīdi mēs gājām klusēdami. Tad es ierunājos.
- Kāpēc tavs tēvs vispār dzer?
- Viņš saka, ka dēļ tā, cik viņam gļēvulīgs dēls...
- To es varu saprast – paklusām pie sevis noteicu.
- Ko? Arī tu tā uzskati? Labi. Ejam uz tavu istabu, un es ko parādīšu.
Acīm redzot, ne tik klusām, lai viņš mani nesadzirdētu.
Uz manu istabu tikt nebija grūti, jo visi pieaugušie sēdēja virtuvē un, aiz rūpīgi aizvērtām durvīm, runāja par smago ekonomisko stāvokli valstī. Mūs pat neievēroja.
Mēs nonācām manā istabā.
- Skaties,- un Reinis pavilka uz augšu savu labo bikšu staru,- tas ir no tās reizes, kad es mēģināju aizstāvēt mammu. Viņš man meta ar sakarsētu gludekli.- tikai tagad pamanīju, ka Renis patiesībā viegli pieklibo jau neilgu laiciņu. Nebija jau arī nekāds brīnums. Apdegums bija smags. Ļoti smags. Otrās vai varbūt pat trešās pakāpes. To gan īsti vairs nevarēja pateikt, jo šis ievainojums bija vismaz mēnesi, ja ne vairāk vecs. – Un šis, – Reinis parādīja pamatīgu rētu no gurniem līdz ribām, - šis ir no tās reizes, kad tēvs bija iekaisis dusmās pie virtuves galda. Es mēģināju viņu atkal apsēdināt, bet viņš man iedūra. Un ja tev vēl nepietiek, tad šis, – un viņš parādīja man savu labo sānu, kur pie ribām vīdēja melns zilums dūres lielumā, - šo es ieguvu, kad iejaucos vecāku strīdā pirms divām nedēļām. Tēvs atkal bija pārnācis mājās, piedzēries.
- Tas neizskatās labi. Vai nav grūti elpot? Cik tu teici, divas nedēļas? Varbūt kāda riba iedragāta?
- Vis kārtībā. Man vairs nesāp.
- Nu pēc viss kārtībā gan neizskatās.
- Bet tā ir.
- Apsoli, ka atrādīsies ārstam.
- Tas ir dārgi. Es nevaru.
- Apsoli!
- Labi. Es apsolu.
Tad mēs brīdi klusējām...
- Paklau! Piedod, par to, ko es tev šodien pagalmā pateicu!
- Nekas. Tev bija taisnība. Es patiešām līdzinos viņam.
- Nelīdzinies. Es to nedomāju nopietni.
- Uz to brīdi domāji gan. Vēl tagad tā domā.
Viņam bija taisnība. Es vēl tagad domāju, ka Reinis ir ļoti līdzīgs tēvam...
- Nedomāju, nu ne tādā veidā...
- Piedosi man?
- Par ko?
- Es nevēlējos tev sist.
- Uz to brīdi vēlējies gan.
- Man, man patiešām žēl! Es tā vairāk nedarīšu!
- Darīsi gan. Un to zinām mēs abi...
Iestājas ilgstošs klusums. Man nepatika tas. Bija daudz ko pārdomāt. Man vajadzēja izjaukt to. Vajadzēja ko teikt.
- Cik ilgi tu stāvēji pie manām durvīm?
- Necik. Tu man pasteidzies priekšā.
- Nemels Reini. ES pazīstu tevi. Tiklīdz pie mums nonāk pirmās strīda skaņas, tā arī tu esi klāt. Es taču pazīstu tavus soļus. Tos nav iespējams sajaukt.
- Nu, tikai nedaudz.. Es domāju par to, vai.. nu.. vai tu gribēsi mani vēl satikt. Man pat nebija ziedu, ko iedot tev par atvainošanos... un..
- Reini, lai ko tu būtu izdarījis es priecāšos tevi redzēt. Cik ilgi tu tur stāvēji?
- Kādu pusstundu...
Tā jau es domāju.
Mēs abi divi sadzirdējām, ka no augšstāva nāca plīstošu trauku troksnis.
- Viņi vēl nav pārtraukuši strīdēties... – Reinis nopūtās
- Jā un tik drīz arī nepārtrauks.
- Kāpēc tu tā domā?
- Manai istabai sienas ir ļoti biezas. Ja es dzirdu pat trauku plīšanu, tad tas nozīmē, ka viņi strīdēsies vēl ilgi.
Dzirdēju vien Reiņa nemierīgo elpu. Viņš neatbildēja, bet jau pēc sejas izteiksmes varēja saprast, ka šis ir pāri viņa spēkiem. Varēju iedomāties, kā viņš jutās. Augšstāvā viņa tēvs piekauj mammu, bet viņš pats ir šeit pie manis un sēž siltumā, mierīgi runādamies...
- Man jāiet.
- Tu paliksi šeit! – noskaldīju kā ar āmuru
- Man tiešām jāiet. Jāpalīdz mammai.
- Reini nevienam no tā nebūs labāk. Ja tu tur uziesi, tad piekaus arī tevi. Un tad mamma vainos sevi par to, ka nav varējusi tevi nosargāt. Piedod, bet es tevi nekur nelaidīšu.
- Un ja nu viņš viņu nosit..?
- Es tevi nelaidīšu!
Piecēlos, lai ietu viņu apskaut, bet Reinis pagrūda mani malā, tā, ka es atsitos pret galda stūri. Es atsitu pieri un tad jutu kaut ko mitru un ļumīgu tekam man pāri. Asinis.
- Ak, šausmas! Piedod, lūdzu, es tā tiešām negribēju!- Reinis izskatījās no tiesas satraukts. – Ak, šausmas, es patiešām līdzinos savam tēvam. Piedod, es esmu dranķis, dranķis, dranķis!
Reinis sāka sist savu galvu pret manas istabas grīdu. Viņš būtu sevi šādi atdauzījis zili lillā, ja es nebūtu piecēlusies.
Apliku viņam apkārt roku, un teicu – Reini, viss ar mani ir kārtībā.
- Nav gan. Piedod, man nevajadzēja nākt! Es.. es.. an.. an.. – tad viņš paslēpa seju plaukstās un sāka raudāt. Vismaz man tā izlikās. Es biju nesaprašanā ko darīt. Nebiju redzējusi Reini raudam. Ja raud meitene, tad ir skaidrs – jāpieiet klāt un jāsamīļo. Ko darīt, kad raud puisis? Man nebija ne jausmas. Piegāju un apsēdos viņam blakus, lai parādītu, ka esmu tuvumā. Tad uzliku viņam roku uz muguras, un ļāvu izraudāties. Sapratu, ka viņam ir grūti. Puiši parasti neraud. Reinis ne tik. Viņš ir ciets. Kā akmens.
- Reini? – un es apskāvu viņu. Līdz šim nekad nebiju domājusi par viņu no šāda aspekta. Līdz šim man viņš bija vienkārši dumpinieks, kuram viss vienalga, un kurš nevēlas, lai viņu mājās pieklapē, tādēļ bēg no visa. Līdz šim man Reinis bija vienkārši Reinis. Kauslis, kuru mājās sit, jo viņa tēvs dzer, bet viņš pats vienmēr iekuļas nepatikšanās. Nu tas bija mans Reinis. Puisis, kuram bijusi grūta bērnība, kurš nezin citas iespējas, nezin kā panākt to ko vēlas ar vārdiem, jo nekad nav tā mācīts, puisis, kuram vajag kādu kas viņu saprot, un kurš dara to ko pats vēlas, jo mājās viņam netiek dota šāda iespēja. Līdz šim es biju par viņu domājusi kā par cilvēku, kam nospļauties uz visu, bet nu es sapratu, ka pat viņam ir sirds, un varbūt pat jūtīgāka nekā man. Atmiņā uzausa visas tās reizes, kad viņš bija nācis pie manis uz māju pēc palīdzības. Visi tie skatieni, kurus agrāk nebiju vēlējusies pamanīt. Visas tās reizes, kad mēs sēdējām šeit tāpat kā tagad. Atmiņā uzausa tie brīži, kad Reinis gluži kā pašlaik pie katra skaļāka trokšņa sarāvās. Nemanāmi, nu, sarāvās. Izskatījās, ka katru sitienu, ko saņem viņa māte, viņš jūt pats uz savas ādas. Nezinu, kādēļ nebiju ievērojusi to agrāk, bet nu mūris bija nojaukt un rozā saulesbrilles uz manām acīm vairs nepastāvēja. Nu manā priekšā sēdēja sadauzīts puišelis, kas meklē glābiņu, un izmisīgi cer, ka paliekot šeit, vienīgajam ģimenes loceklim, kurš viņu vēl mīl, nebūs noticis nekas traģisks vai letāls. Nu es redzēju, kā pie katra kliedziena viņš saraujas arvien mazāks un mazāks, kā pie katra bļāviena viņš nemanot paver lūpas, lai pats kliegtu, nu es beidzot pamanīju, ka Reinis jūt. Es beidzot to redzēju.
- Ejam, tu te nepaliksi! – es stingrā tonī noteicu.
- Uz kurieni?
- Jel kur, bet ne šeit. Šajā mājā tev pagaidām nav ko darīt.
- Es vēlos te palikt. – viņš pārliecināti man atbildēja.
To es varēju skaidri saprast. Viņš gribēja uzzināt kautiņa iznākumu. Gribēja domās atbalstīt mammu. Es sapratu arī to, ka tad viņš drīz vien būs mazāks nekā zāles čupiņa, un pats tik nestabils, ka labprāt padarītu sev galu. Viņš te pagaidām nevarēja atrasties, ja es negribēju pēc pāris minūtēm savā priekšā redzēt trako.
- Nē, tu nāksi man līdz.
- Lūdzu.
- Teicu, ka nāksi līdz! Ejam! – un es izvilku viņu laukā no savas istabas. Tad arī caur dzīvokli. Vecāki vēl aizvien runāja virtuvē par politiku.
- Ejam – atgādināju viņam, kad bijām tikuši kāpņu telpā. Redzēju, kāda iekšējā cīņa viņam ir jāpārvar, lai nāktu man līdz, nevis skrietu augšā uz savu dzīvokli un dotos pašnāvnieciskā misijā. Paņēmu viņu aiz rokas kā trīsgadīgu bērnu un vilku sev līdz.
Mēs izgājām pa mājas durvīm. Viņa dzīvokļa logs bija atvērts. Nu pat man palika nelāgi ap sirdi. Man vajadzēja viņu iedrošināt griezties atpakaļ, bet tā vietā es biju savtīga, un vilku sev līdzi. Tā mēs tur gājām apķērušies. Mēs izgājām cauri bērnu spēļlaukumā iestaigātajai taciņai, tad devāmies pa trotuāru un, atpakaļ neatskatīdamies, gājām uz vecās slimnīcas pusi. Izgājām caur slimnīcas krustcelēm un nogriezāmies uz vecā parka pusi.
Tā nu mēs tur gājām, un gājām, un gājām, un man Reiņa mammas kliedzieni jau bija pilnībā aizmirsušies, nu pēc Reiņa sejas es sapratu, ka lai ko es darītu viņš tos nekad neaizmirsīs. Un es viņam vienmēr būšu tā meitene, kas lika viņam doties prom no savas ģimenes. No sava dārguma. No mammas.
