Stāsts par vienu no daudzajiem...
Vienā no tām drēgnajām, parastajām dienām, pastaigājoties pa jūrmalas pelēkajām ielām, ar savu draugu Emīlu, kā jau vienmēr bruņojušies ar fotoaparātiem, un, protams, ka ar kādu grādīgu dziru, nemanot slīdējām mūsu kopīgi izvēlētajā paralēlē.
Nekas neparasts jau nebija, viss kā vienmēr. Sazvanījāmies, un vienojāmies, atkal satikties pie veikala, lai samestu kopā savas niecīgās kapeikas un nopirktu grādīgo, mazliet padiskutējuši par to, ko labāk ņemt, vienprātīgi izsoļojām no veikala, un pirms mūsu ceļojums var sākties, par to arī ieņēmām pa graķītim. Tā nu mēs devāmies jūras virzienā, un mitrums, kas virmoja gaisā, lēnām sūcās pār mums. Pēc kāda mazliet nostaigāta gabala, tikuši līdz vilcienu sliedēm, pamanu savu pirmo mērķi, tas ir kāds noplucis runcis, kurš sēž uz perona soliņa, sabozies, un skatienā manāmas vien pārdomas par aizgājušo nakti, uz mirkli paraugoties caur objektīva aci, sāku saprast, ka nekāda spoža bilde tur nebūs, jo to kā ir patiesībā, man neizdosies iemūžināt. Skatoties jau, ka Emīls ir devies uz priekšu, turpinu savu gājienu. Nonākuši pie jūras, un mazliet piesēduši, lai aizkūpinātu kādu cigareti, runājam par nebūtiskiem sīkumiem, un ķengājamies par izteikti pretīgo laiku, kurš nemanot uzmācās, un padara ļenganu prātu, bet varbūt palēnām velna dzira ir ņēmusi virsroku, mums pašiem nemanot. Tad nu tā parasti pasēdējuši, saprotam, ka šīsdienas cerīgie nodomi ir jāmet pie malas, un jādodas uz māju pusi, un tā arī darām.
Mājupceļā negaidīti saskrienamies ar pāris mums nezināmām meitenēm, kuras uzmācīgi aicina pievienoties viņu orģijām, vienas no meitenes netālajā dzīvoklī. Mazliet ar Emīlu apdomājoties, nospriežam, ka šī diena nemaz tik slikta nav izvērtusies, un paskatoties viens otram acīs, nosmīnam. Un tagad mūsu dienai, būs nezināms iznākums. Dodoties uz viņas dzīvokli, iesoļojam veikalā, kur meitenes mums uzsauc kārtējo pudeli ar velna dziru. Kad beidzot esam nonākuši apsolītajā dzīvoklī, redzam vēl divas meitenes, kuras dzīvojās savā delīrija māktajā pasaulītē, un istabā ir nomācoši, kurā ir jūtama nepatīkama, prātu nospiedoša gaisotne, tā nu mēs apsēžamies virtuvē pie galda. Aplūkodams visu kas apkārt, redzu tikai tukšas pudeles, netīrus traukus, un katliņā vakardienas ceptos pelmeņus, kuri pus dzīvīgi mirst ar savu smirdoņu piebeidzot pēdējās svaigā gaisa paliekas šajā piepīpētajā telpā.
Stundas aizrit nemanot, un dzira aptumšo mūsu prātus, pelēkbālie cigarešu dūmi pie grieztiem zīmē neķītrības, un vilina pie sevis. Palēnām tas viss ir noriebies, bet es vairs nesaprotu, ne dienu, ne laiku, it kā, tā nemaz nekad nav bijis. Grimstot arvien dziļāk destruktīvajās sarunās, saproti, ka no tā neizbēgsi. Divas meitenes, kuras sēž mums blakus, aizpeld savā ellīgajā piedzīvojumā, lēnītēm glāstot viena otru, un slidinot pirkstus aiz mežģīņotajām biksītēm, čukstot pa pusei dzirdamas neķītrības. Vērodami ar Emīlu šo skatu pievēršamies atpakaļ pie glāžu tukšošanas. Piepeši viņas abas pieceļas, un aizskrien ārā no dzīvokļa, paspējam tik ieraudzīt pa ceturtā stāva virtuves loga, kā abas aptrakušās meitenes, rāpjas pagalmā augošajā, zaļajā tūjā. Nokļuvušas līdz galotnei, kura līgani liecās mūsu acu priekšā, viņas kaislīgi skūpstās. Pēkšņi mani pārņem auksta vēja plūsma no mugurpuses, kura izskrien pa atvērto logu, un tad redzu skatam neaptveramo. Blondā aizrautīgā mīlniece, ir nokritusi no pašas galotnes, un nositusies, ieraugu uz trotuāra izplūdušās asinis no viņas galvas. Uz pāris sekundēm ar Emīlu sastingstam, un caur kauliem pārskrien šermuļi, sajūta tāda, it kā viss delīrijs būtu zudis. Panikas pārņemti apģērbjam apavus, un noskrienam lejā pagalmā, kur atrodas arī pārējās meitenes. Nesaprazdams ko tagad iesākt, meitenes ir vienojušās viņu ietīt segā, un aiznest uz bēdu namu. Šajā steigā un nesapratnē ar Emīlu dodamies viņām pakaļ uz dzelteno divstāvīgo māju pie dzelzceļa pārbrauktuves. Iegājuši tajā, kur valda tumsa, un knapi var ko saredzēt, esam apmaldījušies. Šajos lielajos gaiteņos un plašajās zālēs sēž cilvēki. Redzu, ka daži no viņiem sēro, daži dejo, bet mani tikai pārņem bailes un nesapratne par visu redzēto un piedzīvoto. Esmu ar Emīlu vienojies par šīs apsēstās vietas pamešanu, kad pēc vairāku minūšu maldīšanās, kuras ir ilgušās, kā stundas, beidzot izkļūstam ārā.
Ārprāts, kas manu prātu tik negaidīti bija sācis vajāt, tikpat ātri sāka atkāpties, mans skatiens samiglojās, dzeltenā māja sāka dūmot, un zilzaļām liesmām svilt, ar uzkarsušā skārda jumta izdvestajām skaņām bija dzirdami aplausi, bet varbūt palīgā saucieni, lai nu, kā arī būtu pagriežoties pret Emīlu, lai ko apjukumā vaicātu, viņu vairs nemanu, tāpat kā liesmas pār dzelteno māju, un jūtami noguris, manas acis aizvērās pašas. Es atmostos savā istabā, mazliet smakodams pēc dūmiem, ar domu: ”Kas gan īsti notika vakar?,
Un interesanti, kā gan šodien iet Emīlam? ”...
