Inokentijs bija lādzīgs džeks, tikai iknpa laikam iemeta pa lampu. Nu kā lai saka, nervu nomierināšanai i Agdams labs. Dzīvoja nelielā ciematā ar pārs desmit iedzīvotājiem. Lai remdētu garlaicību, devās pie tantes Ļoņas skaidrot attiecības par žogu, kuru Inokentijs piedzēries nonesa ar riteni. Ļoņa protams bija bāba ar olām un Inokentija ričuks tagad rūsē uzmests elektrības stabā. Bet vot tas žogs, kā saka Inokentijs, nebija pareizi uztaisīts. Tur tak vajdzēja visu pēc Bizantijas šriftu vidējiem simboliem taisīt, bet nē, mums taču Ļoņa ir pati gudrāka. Nu lūk saņem!
Neskatoties uz divu kaimiņu apslēpti redzamā naida laukos dzīvojā vietējais Vaļuks. Večuks ar piena kannu. Bija viņš pazaudējis kannaa vāku! Nu tur visi bija uz kājām pastastīti, pat ciema padomes negalvenā un, ne labāko, padomdevēja vietniezlce Zoja. Kurai agrāk sirsniņa straujāk pukstēja no Vaļuka kūts ķerras mazgāšanas procesa. Veca mīlestība nerūs...tā rūs tikai ja esi Inokentija ričuks.
Nu lūk, vienu dienu Vaļuks domā palīdzēt Inokentijam ar to žogu. Jo tajā žogā bija trīs Vaļuka naglas iesistas. A tas jūtas, ka viņam kāds parādā. Bet tante Ļoņa spodrinot vectēva divstobreni noteica:
- Ša ka bliezīšu...būs divi šāvienu un pa caurumam dirsā klāt
Vaļuks nodomāja ka nav jau tās naglas tik vērtas lai riskēt ar vietējā tirgus biksēm. Nācās doties prom ar savu tukšo pienakannu.
Inokentijam tomēr tā sāpe sirdī nelika viņu mierā un viņš nodomāja, laiks ķerties pie lielajiem ieročiem. Ielēja pudelē kanalizācijas tīrāmo un sabēta iekšā folgas bumbiņas, aizgrieza un aizmeta kaimiņienei. BUM divas vistas pārlidoja un suns norējās. Krumi tika retināti. Un skat no debesīm nokrīt pienakannas vāks. Glan glan noskan klusajā vakarā. Vaļukam zīlītes iepletās...tās kas acīs arī iepletās. Un tad Ļoņas tante saprata ka taisnība bij vectēvam. Nav ko gudrēties. Jāskrien kamēr ūpji nedadzina
