Stāsts par veco vīru2

Vecais Vīrs

Kāds vīrs reiz satika Dievu. Viņš pienāca pie Baltā Stāva, notupās uz ceļiem un vērojot Dieva balto bārdu, tam jautāja: "saki, Mans Augstu Stāvošais, kad liktenis mani

ņems pie sevis?! Kad es miršu?" Dievs smagi nopūtās un varenā, zemā balsī sacīja: "Cilvēk, nevienam to pēdējo dzīves dienu es neatklāju. Ja es to kādam teiktu, kad Es

kādu vedīšu šeit - pie Sevis, viņiem nebūtu jēgas dzīvot. Dzīve ir kā spēle. Nekad nevar zināt, vai Tu vinnēsi šo "gājienu", šo dzīves dienu." "Te nu Tu maldies, mans

Augstu Stāvošais. Ja mēs zinātu, to beidzamo sekundīti, tad mēs censtos katru mirklīti izgaršot. Mēs svinētu to pēdējo dienu. Mēs priecātos, ka beidzot Tu, Visu

Varenais, esi izvēlējies kādu no mums, lai tas dzīvotu un baudītu mākoņu maigumu kopā ar Tevi," vecais vīrs apšaubīja. Dievs lika cilvēkam piecelties. "Uzlūko mani!"

Tas pavēlēja, "tad kāda jēga jums vispār būtu dzīvot? Kāda jēga jums dzīvē būtu censties ko sasniegt, ja tas tā pat, pēc jūsu nāves paliktu tikai atmiņās? Un ja nu jūs

būtu veikuši ko taustāmu, ko aci saredzamu. Nekas nav mūžīgs. Arī tas ar laiku paliktu tikai atmiņās." "Tad liec to paliekošo par mūžīgu!" vīrs ieteica. "Pat es

nespēju ko tādu. Visu, ko jūs rodat, Es nevaru tā vienkārši pārvērst par mūžīgu. Katrā ir sava dvēsele. Ja veidosiet koka galdu, arī koks reiz mirs. Ja audīsiet linu

kreklus, arī audumi reiz plīst," Dievs skaidroja. "Manu Augstu Stāvošais. Manu Visu Varenais. Kāda jēga dzīvot?" cilvēks nopūtās un ar nožēlas pieskaņu, viņa

aizsmakušajā balsī jautāja. "Arī to, es tev teikt nevaru," Dievs atklāja. Cilvēks satvēra visvarenā rokas un vērojot viņa acis sacīja: "bet lūdzu. Es vīrs ar sirmumu

galvā. Tu mani tā pat pie sevis drīz ņemsi. Lūdzu atklāj iemeslu manai pastāvēšanai!" Dievs pavilka lūpu kaktiņu auss virzienā un atbildēja: "kad ņemšu, tad arī

teikšu." Vīrs "uzvilkās". Viņš aizrāva Dievu līdz Debesu Valstības vārtiem un rādija uz cilvēkiem ar pirkstu: "skaties, gudriniek. Skaties, es tev saku! Ko tu redzi?

Niecīgu nāciju, kas visai atlikušajai pasaulei rada postu. Kurš gan no viņiem izbauda savu dzīvi? Tu redzi kādu īstenu prieku viņu sejās? Tu esi nožēlojams opis, kas

ir tik noslēpumains, ka pat spētu Pasauli izkaisīt zvēru gaļā, lai tie mūs mokoši žļambātu, lai tikai nepateiktu to iemeslu, kamdēļ mani radīji." "Tev nebūs Tā Kunga,

sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt, jo Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa Vārdu nelietīgi valkā," Dievs noskaitīja bausli kliedzošā balsī, "par sodu, Tu dzīvosi

moku dzīvi!" Dievs paņēma vīru aiz kakla un nometa no zelta mākoņa maliņas.
Vīrs attapās gultā, savā mājā. "Mīļo sieviņ," tas sauca, "vai tu mājās?" Viņš neaprastdams ar situāciju piecēlās no gultas un aizšļūca līdz meitas istabai. Pavēris

durvis, viņa acu priekšā pavērās raudošā meita ar sievu uz nāves gultas. "Mīļais," vecenīte atskārda, "ak, tu pamodies. Priecājos Tevi redzēt." Meita pavērās vīra sejā

un pār viņas vaigu noslīdēja skumju asara. "Neskumstiet. Nevēlaties mani dzīvu atkal," vecenīte savā klusajā, čerkstošajā balsī sacīja, "mani pēdējie vārdi būs... Ahh,

kam tie ir vajadzīgi? Tie tikai liks jums asaru jūru bērt." Sieviņa to sacīdama aizgāja liktenim līdzi.
Vīrs pēc sieviņas nāves savu meitu mīlēja, kā pēdējo viņam piederošo. Meita jau bija izdzīvojusi tos tīņu gadus, un saņemot pārspīlētas rūpes no sava tēva viņai nebija

nekādas pretenzijas. Kādu vakaru vīrs nosēdies savā koka krēslā un vērojot kamīnā dzīvojošās liesmas, viņš domāja. Ko Dievs man par sodu domāja? Večuks atkal atminējās

savas sieviņas un atkal gaužām saskuma. Nākamajā rīta meita vīriņam tik klusi, pirms promiešanas atgādināja: "Es tevi mīlu, tēvs." Večuka sejā atkal uzspīdēja smaids.

"Pagātne paliek pagātnē," vīrs sev skaidroja, "sieviņa - mana mīļā, lai paliek skaitīta pie labām atmiņām." Vakarā pie vīra uz mājām atnāca kāds vīrs formā ar ziņu:

"jūsu meita sadega ugunsgrēkā, viņas darbavietā." Ziņnesis pagriezās un aizgāja, bet večuks nokrita ceļos uz savas mājas sliekšņa un aizsedza seju ar plaukstām. Drīz

pie vīra ieradās mazbērni. "Ak, vectēv, tev tās nelaimes viena pēc otras nāk. Vai tev kā palīdzēt? Varbūt nāksi dzīvot pie mums?" bērni piedāvāja. Vīrs atteicās

piedāvājuma, pateicās par cieņas izrādīšanu un to, ka viņi ir atbraukuši, un aizgāja vērot savu vienīgi, atlikušo sirds dziļumu sildītāju - kamīnu.
Arī mazbērni auga, bet vecais vīrs kā nemira, tā nemira. Kad mazbērniem uz sejas bija tik daudz krunku, kā večukam visa ķermeņa kopskaitā, tad arī viņi aizgāja pie Tā

Kunga. Vecais vīrs sēdēja un runāja ar kamīnu, iztēlojoties to, kā Dievu: "Ak tāds bij' tavs sods - mūžīga dzīvošana. Tu liki man bēdāties un dzīvot skumjās par katru

cilvēku, kuru iemīlēju. Tu liki man raudāt katra mīļa cilvēka bērēs. Tu izmeti mani no savas Dieva Valstības. Es nespēju dzīvot man dāvāto moku dzīvi. Nu tad redzēsim,

kur Tu mani tagad liksi!" Vīrs aizgāja un nošāvās.