Stāsts par mežu4

Koka rati ar graudiem čīkst, tos ar lielām mocībām velk vilks. Šis vilks atšķīrās no Ļutauša un viņa ģimenes, jo viņš bija labāk barots un sakopts, bet sirmais kažoks liecināja par to, ka šis vilks, tā pat kā Ļutausis ir no vecajiem. Viņu sauca par Šķībaci, jo viena acs bija zemāka par otru. Šķībacis koka ratus uzvilka uz kalna un iekliedzās.

- Nāciet pieņemt graudus!

Ģimene piesteidzās pie Šķībaca ratiem un pretim izstiepa spaini. Šķībacis izvilka kausu no ratiem un iebēra graudus spainī.

- Tik maz? – tēvs ar izbrīnu iesaucās – iepriekšējās reizēs bija vairāk.

- Nesūdzies, šonedēļ mazāk izsniedza – Šķībacis atcirta.

- Varbūt iedod vēl nedaudz... – Ļutausis no aizmugures iesaucās – vecās draudzības vārdā?

Šķībacis apjuka uz brītiņu, taču ieraugot Ļutausi, apjukums no viņa sejas pārvērtās par apslēptu izbrīnu.

- Man šos graudus jāpiegādā vēl citiem vilkiem, ja iedošu jums, tad citiem nepietiks – šķībacis nopauzēja un turpināja – pavēle no augšas. Katram vilkam pie...

Viņu pārtrauca Ļutausis.

- Zinām! Ieber vēl vienu kausu, jo šonedēļ es palikšu šeit.

Šķībacis iebēra vēl vienu kausu un neminot ne vārda devās projām. Starp Ļutausi un Šķībaci bija jūtama spriedze, kā arī saskatāms tas, ka abiem nebija ilkņu. Viņu zobi bija apzāģēti un līdzinājās augēdāja zobiem.

Pienāca vakars un vilku ģimene baudīja graudus. Ēda tos svaigus, jo šādi tie saglabā lielāku uzturvērtību, katrai kalorijai ir vērtība. Pēc maltītes visi kopā devās kalna alā, kura pasargā no lietus un aukstuma. Ļutausis izklaidēja savus mazbērnus ar stāstiem par vietējo mežu, kurā dzīvo daudz dažādas radības un ir pilna ar ēdienu.

- Beidz viņiem stāstīt tās muļķības, sakārdināsi viņus un tad šie dosies uz mežu. Ar ko tas beigsies?! – vilku tēvs ierunājās – meža vadība ir skaidri sacījusi, ka nepiederošu vilku atrašanās mežā ir stingri aizliegta.

Tēvam bija taisnība, mežā vilkiem atrasties nedrīkst. Viņš nezina kādēļ un kāpēc, lai gan bērnībā savam tēvam Ļutausim to bieži jautāja, ar ko šis vienmēr atbildēja, ka nedrīkstot teikt.

- Tu vienmēr mātei aizrādīji, lai viņa man neko nestāsta par mežu, bet tagad pats stāsti maniem bērniem? – Tēvs izbrīnīti uzjautāja.

- Domāju, ka ir laiks… - Ļutausis atbildēja – jums ir jāzina taisnība. Es visu šo laiku neko neteicu un klusēju, bet šodien satiekot savu veco draugu…

- Vispār jā, kā tu vari viņu pazīt? – Tēvs pajautāja un turpināja – viņš mums ir vedis graudus tikai trīs reizes. Bet tu viņu sauc par veco draugu?

- Es viņu pazīstu kopš savas bērnības, kad mēs vēl dzīvojām mežā. – Ļutauša runā bija dzirdama smaga nožēla.

Ģimene sastinga un sejās bija redzams apjukums, bet Ļutausis turpināja pirms ģimene spēja ko piebilst.

- Nav nekāds noslēpums, ka man dzīvot nav atlicis ilgi, bet negribu nomirt pirms jūs nezināt taisnību. Šī taisnība būs šokējoša, kas var likties, kā izdomājums. Meža vadība ir panākusi savu, tie kas zina taisnību ir vai nu miruši vai klusē baiļu dēļ. – Ļutausis pasmejas – vai arī klusē, lai saglabātu savu vietu hierarhijas augšdaļā.

- Par ko tu runā? – Tēvs apstulbis jautā.

- Par cenzūru protams. Viss, kas liecina par agrāko dzīvi mežā ir pilnībā izdzēsts. Tu vienmēr jautāji par mežu, tāpēc noprotu, ka gribi zināt kādēļ vilkiem ir aizliegts atrasties mežā.

Tēvs un ģimene klusēja ar nepacietību gaidot turpinājumu.

- Kad biju bērns, es dzīvoju mežā kopā ar ģimeni. Mežā dzīvoja daudz vilku un daudz citu dzīvnieku. Mežs bija ļoti liels un pilns ar ēdienu. Vilki bija labās attiecībās ar citiem dzīvniekiem, pat ar tagadējiem meža vadītājiem.

- Ar lapsām... jūs draudzējāties ar lapsām? – bērni šokēti jautāja.

- Jā!

- Bet kādēļ tad viņi mūs nelaiž mežā? – Māte zinātkāri ierunājās

- Šobrīd meža vadītāji ir lapsas, bet agrāk meža vadībā bija visi meža dzīvnieki un katrs varēja paust savu viedokli.

- Nopietni? Vilki bija meža vadītāji? – Bērni ar smaidu nespēja noticēt.

- Jā! Daļa no vadītājiem. – Ļutausis vēroja alas sienu domādams – katrs varēja iegūt ēdienu un savu dzīvesvietu mežā. Katrs strādāja, daļa dzīvnieku sagādāja ēdienu, daļa rūpējās par kokiem. Vilki pārsvarā sagādāja ēdienu un rūpējas par meža drošību. Tie bija ziedu laiki mūsu mežā.

- Kas notika tālāk? – Tēvs sarāvis pieri jautajā.

- Lai jūs saprastu, kas notika tālāk, man ir jāpastāsta vairāk par pagātni. – Ļutausis sāka runāt enerģiskāk – Mans vectēvs stāstīja, ka laikos, pirms es biju dzimis, viss bija citādāk. Viņš uzskatīja, ka viņa laiki bija ziedu laiki. Kas man liek domāt par to, ka nevienam nepatīk dzīvot tagadnē, visiem gribās atgriezties pagātnē. Mans vectēvs bija viens no daudziem, kas vēlējās dzīvot pagātnē. Viņš man stāstīja, ka viņa bērnībā vilki pilnībā pārvaldīja pār mežu. Citi dzīvnieki strādāja vilku labā. Viņi sagādāja ēdienu priekš vilkiem, tīrīja mūsu kažokus un daudz citādos veidos pakļāvās vilkiem.

- Kalpoja mums? – Jautāja tēvs

- Jā! Un kalpoja tādēļ, ka mēs piespiedām. Mēs bijām spēcīgāki un gudrāki.– Ļutausis nopūtās – kad mans vectēvs man šo visu pateica, es izjutu riebumu pret viņu, jo nesapratu, kā var uzskatīt viņa bērnības laikus par labiem, ja citi dzīvnieki dzīvo zem vilku kundzības. Tādēļ es sāku interesēties par vēsturi un sadraudzējos ar lapsām. Izrādījās, ka tieši lapsas bija tās, kas riskēja ar dzīvībām, lai sagādātu vilkiem ēdienu. Lapsas meklēja ēdienu ārpus meža, kur bija visbīstamāk. Manā laikā lapsas dzīvoja priekš sevis un dzīvoja labi, taču ne tik labi cik vilki. Man tas likās netaisnīgi, jo domāju, ka vilki ir vainīgi pie tā. Lai gan vilki jau ilgi laiku neierobežoja un nediskriminēja lapsas un pārejos dzīvniekus.

- Kādēļ vispār vilki pārtrauca šo kundzību pār citiem? – Ar lielu interesi turpināja jautāt tēvs.

- Citi dzīvnieki ar laiku sāka paust savu neapmierinātību un kā man vectēvs teica, tad daudziem vilkiem radās jaunas idejas par labklājību un vienlīdzību visiem meža iemītniekiem, kas manā laikā jau bija realizētas. Kā jau iepriekš teicu, ka vilki jau ilgi laiku neierobežoja un nediskriminēja lapsas un pārejos dzīvniekus, bet man manā jaunībā tā nelikās. Es kopā ar lapsām aktīvi piedalījos dažādās aktivitātēs, lai popularizētu vienlīdzību un aktīvi kritizējām vilkus. Man bija kauns būt vilkam. – Ļutausis ar asarām acīs atceras un turpina – tā viss turpinājās līdz brīdim, kad viss pamainījās. Mūsu aktivitāte sāka kļūt agresīva un mēs fiziski izrēķinājāmies ar vilkiem. Šajā laikā es iepazinos ar Šķībaci. Viņš bija fanātiķis, kas ticēja ideālajai pasaulei bez diskriminācijas un ar perfektu vienlīdzību. Tieši šajā laikā es sapratu, ka šī utopija nav iespējama un ar savām darbībām mēs ierobežojam vilkus, kas bija pretrunā mūsu sākuma mērķiem un ticībai. Es pārstāju cīnīties pret vilkiem un sāku cīnīties pret šiem radikāļiem, kas pielieto fizisku spēku, bet bija par vēlu. Lapsas spēja pārliecināt citus dzīvniekus un ieguva lielāku lomu meža vadīšanā. Vilki vairāk nedrīkstēja piedalīties meža vadīšanā, jo mūs uzskatīja par naida kurinātājiem, tāpēc mūs aizliedza meža vadībā.

Ļutausis atvēra muti un parādīja savus zobus.

- Es nekad tev neesmu stāstījis to, kādēļ mani un tavas mammas zobi atšķīrās no taviem un tavu bērnu zobiem. – Ļutausis norādīja uz mazbērnu zobiem un teica – vilki dzimst ar šādiem zobiem. Zobi ir vilku lepnums un gods, kas mūs atšķīra no citiem meža iemītniekiem. Tādēļ meža vadība ar lapsām priekšgalā pavēlēja vilkiem apgraizīt zobus, jo ar šādu rīcību viņi padarīja mūs vienlīdzīgus citiem meža iemītniekiem, kuriem nav ilkņi vai asi zobi. Lapsām arī ir ilkņi, taču viņi netika apgraizīti, jo attaisnojās ar to, ka kādām taču vajadzēs sagādāt ēdienu un lapsām tāpat tie zobi ir mazi, ko nevar salīdzināt ar vilku lielajiem zobiem. Tas pierādīja to, kādi lapsas bija liekuļi.

Alā iespīdēja mēness gaisma, kas atgādināja Ļutausim šausmīgos notikumus.

- Vilki sadzīvoja ar šiem lēmumiem un daži no mums uzskatīja, ka tas ir godīgi, jo vilki ilgi valdīja un apspieda citus. Taču tad meža vadības grožus savā varā pārņēma lapsa, kas sevi sauca par Meža tēvu. Viņš ienīda vilkus, tādēļ pieņēma lēmumu izraidīt vilkus no meža ar visu pārējo dzīvnieku palīdzību. Tas notika pilnmēness naktī… mums neļāva ņemt līdzi ēdienu un savas personīgās lietas. Tas bija nežēlīgi, vilki negribēja pamest mežu, jo ārpus meža nebija droši, bet mežā palikt arī vairāk nebija droši. Tā bija kā nezināma pasaule. – Ļutausis no izbrīna pakratīja galvu – lielākā daļa vilku devās uz kalniem, kur dzīvot bija visdrošāk. Ēdienu lielākoties mēs ieguvām no vietējām cilvēku mājsaimniecībām. Daudzi gāja bojā no cilvēka rokas. Cilvēki devās uz mežu meklēt vilkus, jo bija neziņā par to, ka vilki šobrīd dzīvo kalnos un ir izraidīti no meža. Daži vilki dzīvoja mežā, tie bija tie, kas bija lieli fanātiķi un bija gatavi vergot lapsu labā, taču šiem vilkiem aizliedza radīt pēcnācējus. Viens no šiem vilkiem ir Šķībacis. Meža vadītājiem neapmierināja cilvēku klātbūtne, bet saprata, ka ar cilvēkiem sacensties nevar, tādēļ griezās pie problēmas cēloni – vilkiem. Lapsas piedāvāja vilkus apgādāt ar ēdienu, ja mēs pārstāsim doties uz mājsaimniecībām un sadusmot cilvēkus. Mēs piekritām, jo pašiem nebija vēlme sadusmot cilvēkus. – Ļutausis ķepā paņēma graudus un lēnām bēra tos atpakaļ spainī – sākumā mūs apgādāja ar daudz un dažādiem ēdieniem, bet tas bija tādēļ, ka mežs vēl bija saglabājis savu bagātību, kas tika attīstīta pirms vilku izraidīšanas. Ar laiku meža saimniecība kļuva vājāka, jo lapsas nespēja vai nemācēja pārvaldīt, kā to darīja vilki. Tādēļ vilkiem sāka izsniegt graudus un ar laiku porcijas samazinājās. Un līdz pat šai dienai dzīve šādi turpinās.

- Kas šobrīd mežā notiek? – Jautāja bērni

- To neviens precīzi pateikt nevar, jo informācija ir skopa, jo tā nāk no dažiem dzīvniekiem, kas ir izbēguši no meža. Taču tik cik tā paauž, tad Meža Tēvs jau sen ir miris, bet jaunie vadītāji nav ne ar ko labāki. Ja Meža Tēva laikā lapsas sadarbojās ar citiem meža iemītniekiem, tad šobrīd tās ir pilnībā pārņēmušas vadību savās rokās un citi meža dzīvnieki vergo lapsu labā. Bet precīzu informāciju nemaz nevajag, jo no tālienes var redzēt, ka mežā nenotiek nekas labs, jo nav dzirdama putnu skaņa. Putni bija tie, kas liecināja par mežā notiekošo – putni dziedāja tikai tad, kad mežā bija jautrība un laime, taču ilgu laiku nekas nav dzirdams.

Pēc šīs sarunas neilgu laiku bija jūtams neveikls klusums. Ļutausis ilgi domāja vai šis lēmums, pastāstīt viņiem patiesību, bija pareizs. Pārējā ģimene bija šokā un nespēja sagremot informāciju līdz brīdim, kas tēvs ierunājās.

- Mums vajadzētu kaut ko darīt! Mums vajadzētu kaut ko darīt? – Tēvs nespēja rimties – Mums patiešām vajadzētu kaut ko darīt! Ne tā?

- Mēs, vecākie vilki, ilgu laiku domājām, ko iesākt, bet nolēmām jums, jaunajiem, neko nestāstīt, jo ticam, ka lapsu kundzība, tā pat, kā agrāk vilku kundzība, tiks gāzta. – Ļutausis strauji turpināja – nekas nav mūžīgs… un kad lapsas tiks gāztas no vadības, nevajag uz viņām turēt ļaunu prātu, jo šādi mēs atkārtotu pagātnes kļūdas. – Ļutausis aizdomājās - Galvenais ir tas, lai dzīvnieki mācās no pagātnes kļūdām un neļauj tām atkārtoties. Ja mēs spēsim to, tad spēsim arī dzīvot sadarbībā.