Stāsts par māti...3

Kāda māte sēdēja pie sava mazā bērna: viņa bija ļoti noskumusi, baidīdamās, ka viņš varētu nomirt. Bērns gulēja bāls, actiņas aizvēris, klusi vilkdams elpu, brīžiem kā nopūzdamies; un māte ar vēl lielākām skumjām raudzījās uz mazo dvēselīti.


Te kāds pieklauvēja pie durvīm, un ienāca nabadzīga, veca sieviņa, ietinusies tādā kā lielā zirgu segā, tāda sega labi silda, un tā jau arī bija nepieciešama - ārā taču valdīja auksta ziema. Visu zemi klāja sniegs un ledus, un pūta tik ass vējš, ka graizīja seju kā ar nažiem.

Un, tā kā vecā sieva trīcēja aiz aukstuma un bērns uz brītiņu bija iesnaudies, māte ielika krāsnī podiņu ar siltalu, gribēdama to viņai sasildīt. Sieviņa piesēdās pie šūpuļa un sāka to kustināt, māte nometās uz krēsla viņai līdzās, raudzījās uz slimo bērnu, kas smagi vilka elpu, un saņēma viņa rociņu savējā.

"Vai tev neliekas, ka viņš tomēr būs dzīvotājs?" viņa sacīja. "Tas Kungs taču neņems man viņu nost!"

Un vecā sieva - tā bija Nāve - dīvaini pamāja ar galvu, kas tikpat labi varēja nozīmēt "jā", kā arī "nē". Un māte nolaida acis, un asaras ritēja viņai pār vaigiem; galva kļuva smaga: trīs dienas un trīs naktis viņa ne acu nebija aizvērusi, un nu viņa iemiga, bet tikai uz brīdi, tad viņa uztrūkās, drebēdama no aukstuma.

"Kas tad tas?" viņa iesaucās, lūkodamās uz visām pusēm. Bet vecā sieviņa bija prom, un viņas bērniņš arī bija pazudis: vecā to bija paņēmusi līdzi. Un istabas kaktā ietarkšķējās vecais pulkstenis, lielais svina atsvars noslīdēja līdz pat grīdai - bum! - un tad arī pulkstenis apstājās. Bet nabaga māte izskrēja no mājas, saukdama savu bērnu.

Ārā sniegā sēdēja sieviete garās, melnās drēbēs un sacīja: "Tavā istabā bija Nāve, es redzēju viņu aizsteidzamies ar tavu bērniņu; viņa skrien ātrāk par vēju un nekad vairs neatdod to, ko ņēmusi."

"Pasaki man tikai, pa kuru ceļu viņa aizgāja!" māte teica." Parādi man ceļu, un es viņu atradīšu!"

"Ceļu es zinu," teica sieviete melnajās drēbēs. "Bet, pirms es to pateikšu, tev jānodzied man visas dziesmas, ko tu dziedāji savam bērnam! Man tās patīk, jau agrāk esmu tās dzirdējusi. Esmu Nakts un redzēju tavas asaras, kad tu dziedāji!"

"Es dziedāšu tev visas, visas!" māte iesaucās. "Bet neaizturi mani, lai es varētu viņu panākt, lai es varētu atrast savu bērnu!"

Bet Nakts sēdēja mēma un klusa, tad māte, lauzīdama rokas, dziedāja un raudāja, dziesmu bija daudz, bet vēl vairāk asaru. Un tad Nakts teica: "Ej pa labo roku, tumšajā egļu mežā, tur es redzēju Nāvi ar tavu bērniņu ieejot."

Dziļi mežā ceļi krustojās, un māte vairs nezināja, pa kuru iet. Tur bija ērkšķu krūms, tam nebija ne lapu, ne ziedu; bet bija jau arī ziema un zari apledojuši.

"Vai neredzēji Nāvi garām ejam ar manu bērniņu?"

"Redzēju gan!" ērkšķu krūms atteica. "Bet es neteikšu, pa kuru ceļu, pirms tu mani nebūsi sasildījusi pie savām krūtīm! Es te nosalšu, pārvērtīšos ledū!"

Un māte piespieda ērkšķu krūmu cieši, cieši, lai to sasildītu. Dzeloņi dūrās viņai miesās, un asinis pilēja lieliem pilieniem, bet ērkšķu krūmam izplauka jaunas zaļas lapas un atvērās ziedi aukstajā ziemas naktī, tik karsta bija noskumušās mātes sirds! Un ērkšķu krūms pasacīja mātei ceļu, pa kuru viņai iet.

Tad viņa nonāca pie liela ezera, kur nebija ne kuģa, ne laivas. Ezers vēl nebija tik stipri aizsalis, lai viņa varētu iet pa ledu, un arī ne tik vaļējs un sekls, lai varētu brist pāri, - bet pāri tikt viņai vajadzēja, ja gribēja atrast savu bērnu. Tad viņa nometās zemē, lai izdzertu ezeru sausu, bet tas taču cilvēkam nav iespējams, tomēr noskumusī māte domāja - varbūt notiks kāds brīnums.

"Nē, nekas tev tur neiznāks!" ezers sacīja. "Labāk lūkosim kā citādi vienoties. Man patīk vākt pērles, un tavas acis ir divas no visspožākajām, kādas esmu redzējis. Ja tu tās izraudāsi manī, tad es tevi pārnesīšu pāri uz lielo siltumnīcu, kur Nāve dzīvo un kopj puķes un kokus, no kuriem katrs ir cilvēka dzīvība."

"Ai, es visu atdotu, lai tiktu pie sava bērna!" māte raudādama sacīja. Viņa raudāja aizvien stiprāk, un viņas acis nogrima ezera dzelmē un pārvērtās par divām dārgām pērlēm. Bet ezers pacēla viņu kā šūpolēs un ar vienu pašu laidienu pārcēla pāri otrā malā, kur stāvēja jūdzēm gara, dīvaina māja. Nevarēja saprast, vai tas ir kalns ar mežiem un alām vai cilvēka roku darināts nams. Bet nabaga māte jau to neredzēja, savas acis viņa bija izraudājusi.

"Kur lai satieku Nāvi, kas aiznesa manu bērniņu?" viņa vaicāja.

"Vēl viņa nav atnākusi," atbildēja sirma vecenīte, kas te staigāja, pārraudzīdama Nāves lielo siltumnīcu. "Kā tu te nokļuvi un kas tev palīdzēja?"

"Dievs man palīdzēja," māte atbildēja. "Viņš ir žēlīgs, un tu arī tāda būsi! Kā lai atrodu savu bērniņu?"

"Jā, es gan viņu nepazīstu," vecenīte teica. "Un tu taču nevari redzēt! Daudz puķu un koku šonakt ir novītuši, Nāve drīz nāks tos pārstādīt. Tu jau laikam zini, ka ikvienam cilvēkam ir savs dzīvības koks vai dzīvības puķe, tāda, kāda nu katram ir viņa daba. Tie izskatās tāpat kā citi stādi, tikai tajos pukst sirdis. Arī bērnu sirsniņas pukst, - tad nu klausies, varbūt pazīsi sava bērna sirdspukstus; bet ko tu man dosi, ja pasacīšu, ko tu vēl vari darīt?"

"Man vairs nav nekā, ko dot," māte noskumusi teica. "Tak tevis labad es ietu vai līdz pasaules galam!"

"Tur man nav ko meklēt," vecenīte sacīja. "Bet tu man vari atdot savus garos, melnos matus, tu laikam pati zini, ka tie ir skaisti, - tie man patīk! Došu tev pretī savus baltos, tukšā nepaliksi!"

"Vai citu neko tu neprasi?" māte iesaucās. "Atdošu tev tos ar prieku!" Un viņa atdeva savus skaistos matus un dabūja pret tiem vecās matus, baltus kā sniegs.

Un tad viņas iegāja Nāves lielajā siltumnīcā, kur puķes un koki auga juku jukām. Tur bija smalkas hiacintes zem stikla kupoliem un lielas peonijas koka resnumā. Tur auga ūdensstādi, daži itin spirgti, citi panīkuši, ap tiem ritinājās ūdensčūskas, un melni vēži bija ieķērušies to kātos. Tur stāvēja skaistas palmas, ozoli un platānas un auga pētersīļi un ziedošs timiāns; katram kokam un puķei bija savs vārds, katrā no tiem bija cilvēka dzīvība. Tie cilvēki vēl bija dzīvi, viens dzīvoja Ķīnā, cits Grenlandē vai kur citur plašajā pasaulē. Tur bija lieli koki mazos podos, un to cieši saaugušās saknes draudēja pārplēst šauro trauku. Daudzviet leknā zemē auga mazas, necilas puķītes, apliktas sūnām, koptas un lolotas. Bet noskumusī māte noliecās pie visiem mazajiem stādiņiem, klausīdamās, kā ikvienā pukst cilvēka sirsniņa, un starp miljoniem viņa pazina sava bērna sirdi.

"Tas, lūk, ir viņš!" viņa iesaucās, izstiepdama roku pār mazu, zilu krokusa ziediņu, kas novītis jau bija nokāries uz zemi.

"Nepieskaries puķei!" sacīja vecā. "Bet stāvi, lūk, te, un, kad Nāve nāks - es
viņu gaidu kuru katru brīdi - neļauj viņai to puķīti noraut un piedraudi, ka izrausi citas, tad viņa nobīsies! Par katru viņai jāatbild Dieva priekšā, nevienu puķi nedrīkst noraut bez Dieva ziņas."

Pēkšņi ledaina vēsma iešalca namā, un neredzīgā māte juta, ka ienācēja ir Nāve. "Kā tu atradi ceļu uz šejieni?" Nāve jautāja. "Kā tu tiki šurp ātrāk par mani?"

"Esmu māte," viņa sacīja.

Un Nāve izstiepa savu garo roku pēc mazās, sīkās puķītes, bet māte turēja savas rokas ap to cieši, cieši, tomēr sargādamās aizskart kaut lapiņu. Tad Nāve uzpūta elpu mātei uz rokām - un viņa juta, ka šī elpa ir aukstāka par aukstāko vēju - un viņas rokas bezspēcīgi noslīga.

"Pret mani tu taču neko nevari izdarīt!" Nāve sacīja.

"Bet Dievs var!" māte atbildēja.

"Es daru tikai to, ko Viņš grib," Nāve sacīja. "Esmu viņa dārzniece. Es ņemu visas Viņa puķes un kokus un pārstādu lielajā Paradīzes dārzā, nepazīstamajā zemē. Bet kā viņi tur aug un kā tur ir, to es tev nedrīkstu sacīt!"

"Atdod man manu bērnu!" māte raudāja un lūdzās. Pēkšņi viņa sagrāba rokās divas skaistas puķes, kas turpat tuvumā auga, un uzsauca Nāvei: "Es noraušu visas tavas puķes, jo esmu izmisumā!"

"Neaiztiec tās!" Nāve sacīja. "Tu saki, ka esi nelaimīga, un tagad tu gribi padarīt kādu citu māti tikpat nelaimīgu?"

"Citu māti?" nabaga sieva sacīja, uzreiz palaizdama abas puķes vaļā.

"Še tev tavas acis," Nāve teica. "Es tās izzvejoju no ezera, tik spoži tās spīdēja. Nezināju, ka tās tavas. Ņem - tās tagad būs vēl skaidrākas - un tad paskaties, lūk, šajā dziļajā akā. Es tev pasacīšu to divu puķu vārdus, kuras tu gribēji noraut, un tu redzēsi viņu nākotni, ko tu gribēji izpostīt un pazudināt."

Un māte ieskatījās akā. Tā bija svētlaime - redzēt, kā viena puķe kļūst par svētību pasaulei, cik daudz prieka un laimes tā izplata ap sevi. Un viņa redzēja arī otras mūžu, un tur bija raizes un trūkums, bēdas un posts.

"Pie abām tu redzi Dieva prātu," Nāve sacīja.

"Kura no tām ir nelaimes, kura - laimes puķe?" māte vaicāja.

"To tev neteikšu," Nāve atbildēja. "Bet zini, ka viena no tām bija tava bērna puķe, tas bija tava bērna liktenis, ko tur redzēji, tava pašas bērna nākotne!"

Tad māte šausmās iekliedzās: "Kura no tām bija mans bērns? Saki man to! Atpestī nevainīgo! Atpestī manu bērnu no ciešanām! Labāk nes viņu projām! Aiznes viņu Dieva valstībā! Aizmirsti manas asaras, aizmirsti manas lūgšanas un visu to, ko esmu teikusi un darījusi!"

"Es tevi nesaprotu," Nāve brīnījās. "Vai gribi savu bērnu atpakaļ, vai arī lai aiznesu viņu uz vietu, kuru tu nepazīsti?"

Tad māte, rokas lauzīdama, nokrita uz ceļiem un lūdza Dievu: "Neuzklausi mani, kad lūdzu kaut ko pret Tavu prātu, kas arvien ir gudrākais! Neuzklausi mani! Neuzklausi mani!"

Un viņa nolieca galvu uz krūtīm.

Un Nāve aizgāja ar viņas bērnu uz nezināmo zemi.