Sveiki, Spocēni !
Šis ir manis veidots stāsts, ja būs daudz plusiņu likšu 2. daļu. 
Tas ir mans pirmais raksts šeit- Saudzējiet 
-Laidiet iekšā, auksts tak!-Barsilijānkots ņaudēja.
Tagad ir 7:05 un Barsilijānkota saimniece Saneglīta parasti ceļas uz skolu,runci vakaros parasti izmeta uz balkona jo viņš ņaudēja un traucēja gulēt.
-Nāku Barskot!- Samneglīta čukstus iesaucās.
Samneglīta izlaida nemierīgo runci ārā no balkona un viņš aizskrēja pie 2. saimnieces, ar aukstajām ķepām līda viņai pie sejas un laizīja kā mazs 3 mēnešus vecs kucēns, taču viņa Barskotu aizraidīja prom un runcis apvainots gāja uz virtuvi.
-Ņjāāvv, ēst, ņjāāvv!- kots sauca.
-Beidz ņaudēt- Samneglīta draudzīgi noteica, paglaudīja kaķi un iedeva kārtīgu desas gabalu.
-Mjāām itkā viņa mani saprastu, vienmēr ko pasaku viņa izdara!- Barsilijānkots domīgi nomurmināja un aizgāja gulēt uz savu kasti.
Vēl kad Samneglīta kā jau katru rītu aizgāja uz skolu, Barsilijānkots gulēja. Viņš pamodās tikai tad, kad Samneglītas mamma bija piecēlusies un cepa gaļu. Kad viņš piecēlās, izstaipījās, nožāvājās un piegāja pie 2. saimnieces, viņa nometa kārtīgu atdzisušu gaļas gabalu un runčuks kāri apēda arī to. Barsilijānkots pieēdies gāja uz balkonu cerēdams kad atkal satiks kādu putnu un noķers to. Ienācis balkonā viņš uzlēca uz balkona malas un gaidīja, tālumā redzēdams lielu putnu kāsi, kas lidoja no siltajām zemēm. Tad Barsilijānkots dzirdēja atverdamies Samneglītas brāļa istabas durvis un ieskanāmies lielo verķi pie kā Samneglītas brālis pavadīja vai visu dienu. Bija savādi kad viņš nedzirdēja Lorčikas nagu klabēšanu pret grīdu.
-Ku tā viņa palikusi?-Barsilijānkots noņaudēja.
Bet tad izdzirdēja runājam Samneglītas mammu un brāli.
-Ej pakaļ Lorčikai viņa tak tur visu rītu nesēdēs!-
-Ak, nu tulītās atļauj saģērbties- brālis nomurmināja.
Tad balsis apklusa un Barsilijānkots aizskrēja uz virtuvi, uzlēca uz loga un vēroja kur Lorčika.
-Mjāām, laidiet viņu iekšā, mjāām!- viņš ieņaudējās.
-Nu kas notika Barskot?-2. saimniece jautāja.
-Ņjāāv, žēl, ka te nav Samneglītas, viņa visu saprastu-viņš nomurmināja un nolēca no loga, padzērās ūdeni un apgūlās kastē, nē, ne jau lai ietu gulēt, bet lai sagaidītu Lorčiku.
Un jau vēlāk ieradās arī Lorčika.
-Mjāāv, kā gāja- Barskots klusi ieķiķinājās.
-Nosalu, izej tu ārā- Lorčika noteica.
-Es neesmu nekāds lauka kaķis- Barskots nošņāca.
-Pierast tev gan vajadzētu- Lorčika iebilda.
-Aha! Varbūt man vēl uz toletes poda vajadzētu pierast nokārtoties?- viņš vēl dusmīgāk noteica.
Barsilijānkots parādīja Lorčikai mēli un gāja gulēt uz balkona jo tagad laukā bija +20 un saulītesildīja ideāli.
Kad viņš atkal pamodās bija jau atnākusi Samneglīta, viņa viņu cieši samīļoja un ļāva skraidīt tālāk.
Vēlāk jau pienāca vakars un Barsilijānkotu jau atkal izmeta uz balkona:
-Mjāāv, neciešami, mjāāv, man te jāsalst, bet jūs, mjāāv mierīgi guļat mīkstajās kastēs!- viņš norūca un ietinās uz krēsla.
