Hitlers un tīģeri
Tas notika kādā Hitlera slepenajā savrupmājā šveices kalnos. Kā jau ierasts, viss ritēja savu gaitu mierīgi un rāmi. Bija saulaina pēcpusdiena, vieglas vēja brāzmas atsvaidzināja Ādolfa ķermeni, kā jau ierasts viņš sēdēja lotosa pozā un meditēja. Eva Brauna sēdēja pie flīģeļa, un baudīja kādu atspirdzinošu dzērienu, kā man pačukstēja, tas bija martīnī ar olīvi. Pabeidzot meditāciju Hitlers vēl noskaitīja mantru. Pabeidzis šo svēto procesiju, viņš uzmeta skatu, kādiem pierakstiem, kuros bija vēstīts par kādu laika mašīnas projektu. Tad Ādolfu negaidīti pārņēma erekcija. Hitlers to uzskatīja par brīdinājuma signālu, kas viņa izpratnē vēstīja par savas psihes traucējumu. Ādolfs bija pārliecināts, ka sēkla katrā vīrietī pārnēsā kādu vīrusu, kurš nonāvē un degradē visu cilvēci. Un tieši tāpēc, tie vīriešu kārtas indivīdi, kuri apzināti nodzen sevi līdz erekcijai un kulminē- sevi degradē. Tādiem gadījumiem, kuri notika samērā reti, bija domāta jaukā Eva Brauna. Ādolfs ieskrēja mājā, un kā jau ierasts panikas pārņemts nobļāvās uz Evu Braunu lūk šādi:,, Eva! Komm zu mir!”, mis Brauna acu mirklī saprata, kas par desām. Viņa nometās uz ceļiem un braši, kā naftu sūknējošs pumpis sāka sūknēt ļauno vīrusa izraisītāju. Labi, neiegrimsim detaļās, jo esmu pārliecināts, ka vairāk vai mazāk jums viss ir skaidrs. Kad nelaime tika novērsta Ādolfs, jā jau ierasts lika Evai Braunaiizskalot muti ar zilajiem graudiņiem (kālija permangenātu). Nu jau Hitlers bija palicis mierīgāks, un šim starpgadījumam lika pamest savas smadzenes, pieminēšu tik vien faktu, ka Ādolfs atvēra savu mazo melno kladīti, un iedokumentēja apmēram šādi: 1940.10.06.- ”šmuce”. (ar datumu varu kļūdīties, un vēl man pačukstēja, ka iespējams viņš vēl pierakstīja laiku, mēnesfāzi un ’’šmuces” ilgumu).
Ādolfs bija šodien izdomājis sevi iepriecēt. Viņš nokāpa uz pirmo stāvu, un paņēma savu ’’Smith & Wesson” revolveri. Hitlers izgāja savā dārzā, kurā atradās zaļi jo zaļa zālē, un šo mazo paradīzes nostūrīti ieskāva graciozi stalti kalni. Tur jau bija atvesta skaista govs, melna ar baltiem plankumiem. Ādolfs ieņēma kaujiniecisku pozu, stingri satvēra savu ’’Smith & Wesson”, un brutāli saskrotoja, un nonāvēja šo piena pumpējamo radību. Tā izrādījās viņa kļūda. Lidojošie tīģeri, kuri atradās netālu esošajos, instinktīvi pacēlās spārnos, un devās pretim skaļajiem būkšķiem, kuri atbalsojās kalnos. Tīģeri bija kādi astoņi brangi tēviņi, kuri jau šodien bija paspējuši saplosīt, kādu šveices kalnu ciematiņu, un nonāvējuši jaunu mīlnieku pārīti, tieši akta laikā, aiz kāda siena šķūnīša, siena gubas paēnā. Bet tas nav svarīgi, lai gan prieks par jaunekli, kurš mira kulminējot, kad viņa kakla artērijā iekodās lidojošais tīģeris. Un tagad atpakaļ pie Hitlera. Ādolfs pamanījis šos plēsīgos junkerus, steigšus metās bēgt uz māju. Adrenalīns kūsāt kūsāja viņa ķermenī, prāts nostājās uz izdzīvošanas sliekšņa, zemapziņā viņam noskrēja aina ar savu māti, kura kaila mazgāja veļu. Līdz ieejai mājā bija kādi divi simti metru. ’’Smith & Wesson” bija palicis ar tukšu aptveri. Hitlers metās bēgt, bļaujot skaļā balsī: tīģeri! Ādolfa apsardze, kura laiski bija atlaidusies uz jumta un pīpējot sita galdā kārtis, pa laikam iemalkojot kādu lāgerīti. Brašie kareivji izdzirdējuši trauksmi, steigšus paķēra savus automātus, un atklāja uguni uz lidojošo ļaunumu, kurš apdraudēja fīreru. Apšaudē nekavējoties tika nonāvēti seši no astoņiem lidojošajiem tīģeriem, kā nekā apsardzē bija nepārspējamas robotiski izdresētas kaujas mašīnas. Hitleram steidzoties līdz patvērumam, mājas lievenim, dzīvs palika tikai viens stipri savainots tīģeris, tas izveicīgā lēcienā paguva izkost gabalu no Ādolfa Hitlera pakaļas, lai gan fīreras palika sveiks un vesals.
Kamēr Hitlers ārstēja savu sakosto pēcpusi, pavēlēja izārstēt pusdzīvo tīģeri, kurš viņam uzbruka, tikai ar pāris niansēm- Ādolfs pavēlēja šim tīģerim, kurš bija nobaudījis fīrera miesu, amputēt ķepas, asti un spārnus. Kad Hitlers atveseļojās, viņš tīģeri seksuāli pazemoja. Ādolfs iebāza kroplā tīģera tūplī mietu, kurš bija aptīts ar skābē izmērcētu lupatu. Pēc tam šo tīģeri lika aizgādāt pie viņa sugas brāļiem. Cik man zināms, neviens šā nelaimīgā tīģera sugas brālis viņu neaiztika, un viņš nomira no bada, piedevām ar stiprām un mokošām sāpēm tūplī. Lūk šādas izvērtās Ādolfa Hitlera un lidojošo tīģeru brīvdienas.
