Pirms diviem gadiem man kaimiņos atnāca dzīvot kāds pavecs vīrietis, kurš pieskatīja kaimiņu māju. Viņš bija invalīds, bet tas man netraucēja sadraudzēties un palīdzēt viņam, kad tas bija nepieciešams. Iepazināmies pavisam nejauši un ar katru reizi, kad satikāmies, mēs smējāmies un runājam par visu. Viņš stāstīja, kāda bija viņa bērnība, kā uzvedās un kādas blēņas darījis.
Kādā vasaras dienā viņš mani pasauca pie sevis un jautāja, vai nevēlos ķiršus. Protams, tie man pašai bija jānolasa. Tā es arī darīju, bet viņš sēdēja zālītē un runāja ar mani. Viņš vienmēr teica, ka ar mani varot parunāt kā ar pieaugušo, bet es atbildēju, ka man šķiet, ka tērzēju ar savu vienaudzi. Tā arī bija. Mēs apspriedām visu, kas ienāca galvā. Mums arī netraucēja, ka pēc gadiem viņš varētu būt mans vectēvs. Kad aizbraucu uz Īriju, viņš ik pa laikam man uzrakstīja, apjautājās, kā iet, vai neesmu aizmirsusi latviešu valodu. Kad atbraucu vasarā uz Latviju, uzreiz aizgāju ciemos. Atceros, ka runājām ilgi jo ilgi.
Tad arī viņš ieminējās, ka pēdējā laikā sāpot galva un vainoja karsto laiku. Kādā dienā viņš man atsūtīja īsziņu, prasot, vai man neesot kādas zāles pret galvassāpēm. Es piedāvāju tās aiznest, bet viņš neko neatbildēja. Bez viņa atļaujas negāju, jo zināju, ka viņam suns nav piesiets, un tas var uzbrukt. Atbildes nebija arī nākamajā dienā…
Tā beidzās mūsu draudzība, jo viņš nomira, bet es viņu vienmēr atcerēšos jautru un smaidošu. Ja kāds man prasītu nosaukt kādu viņa slikto īpašību, es to nevarētu, jo man viņš bija ļoti labs draugs, kas prata gan pasmieties par sevi, gan par citiem. Daudzi teiktu, ka tā nav nekāda draudzība – starp vecu un jaunu cilvēku, bet mums tā bija draudzība. Es ļoti priecājos, ka iepazinu šo cilvēku, un mēs spējām sadraudzēties, jo arī viņam šī draudzība nozīmēja daudz.
