D. G. Feltons
Stāsts
“Uguns liesma”
Viņa no kalna augstākā punkta lūkojās uz mazo Endželsas ciematiņu – kluss, kā vienmēr. Vēsais, bet smaržīgais pavasara gaiss bija patīkams un atraisīja meitenes matus, kuri bija koši sarkani, gluži kā ugunīgas kļavu lapas rudenī. Mati viļņojās kā liesma, līdz brīdim, kad meitene tos apsedza ar jakas kapuci. Tumšas, gandrīz melnas acis turpināja vērot apkārt notiekošo. Pie viņas kājām klusi pieslīdēja noplukusi lapsa ar pelēcīgu spalvu un skatienu, kas šaudījās no vienas puses uz otru. Brīžiem dzīvnieks pieglaudās meitenes kājām cieši klāt, bet iztrūkās pat no spēcīgakas vēja brāzmas.
– Nomierinies, Kris! Viss būs labi! – Meitene pietupās, lai ļautu lapsēnam ierausties klēpī.
Ariana sen vairs neizmantoja savu vārdu. Patiesību sakot, nebija jau kas vairs viņu tā sauktu. Ciematam viņa bija tikai Lapsu Meitene, Stulbā Paklīdene, Parazīte. Viņu uzskatīja par meiteni, kura nevienam nav vajadzīga. Tomēr viņa bija vajadzīga – Arianu mājās, lapsu midzenī vienmēr gaidīja rudi dzīvnieki, kuri vienmēr saritinājās ap saimnieci, lai viņai nebūtu auksti ziemas un rudens vakaros. Lapsu Meitene bija gluži kā māmiņa deviņu lapsēnu lielai saimei. Vasarā viņi visi bija skaisti rudi, bet ziemā sarkano liesmu uz galvas saglabāja vienīgi Ariana, lapsēni kļuva brūngani, pelēcīgi, neizteiksmīgi.
– Šovakar iekarosim pilsētu! – Meitenes acis satumsa, tajās iedzirkstīja ļaunums un agresija. – Tie nelieši redzēs, kas pienākas par to, ja izsmej skaistākās pasaules radības. Viņi nezin, ka Lapsu Meitene nav nekāda jukusī. Es esmu varenāka par viņiem visiem un varenāka par jebkuru, kas varētu stāties man pretī.
Arianai klāt pieskrēja vēl pāris lapsas – šīs bija krietni lielākas, dūšīgākas un spēcīgākas nekā pirmā, kuru meitene bija iekļāvusi siltā apskāvienā. Meitene ieņaudējas pavisam klusi, bet tik dabiski, gluži kā īsts, dzīvs kaķis – viņa zināja, ka lapsas šādu paņēmienu izmantoja, lai pievilinātu noklīdušus kaķus. Tie domāja, ka sugasbrāļiem draud nepatikšanas vai arī kāda keķene vēlas pāroties, tad kaķi steidzās, lai atrastu ņaudētāju, bet atrada savu nāvi lapsas nagos. Ariana domāja, ka cilvēki ir stulbi – viņi bez tehnikas un ieročiem būtu bezpalīdzīgi, lai stātos pretī lapsām. Tieši tāpēc meitene šonakt bija nolēmusi, ka ir pienāci īstais laiks, lai pierādītu, ka ciemata saimniece ir viņa un lapsu bars. Pēc mirkļa ap viņu riņķoja jau visas deviņas lapsas. – Mani mīļie. – Arianas noglaudīja katru no radībām un ļāva, lai tās laiza seju un rokas.
– Mana mīļā, jaukā ģimene.
Lapsu Meitene nebija sieviešu kārtas Mauglis – viņa no mājām tika izmesta septiņu gadu vecumā, vecāki domāja, ka viņa ir ragana, jo sarunājās ar dzīvniekiem, kuri ieklīda pagalmā. Turklāt viņai bija rudi mati – viduslaikos to uzskatīja par vienu no galvenajām pazīmēm, lai pierādītu piederību raganu saimei. Tā bija reta un nešķīsta matu krāsa. “Mēs to darām tikai tevis pašas labā!” Māte teica, kad ienesa meiteni dziļi mežā. “Tu izaugsi liela un tava raganība lauzīsies laukā no tavām miesām un tu sāksi burties, meitiņ, lūdzu, saproti!” Tomēr Ariana nesaprata. Viņa bija maza meitene, kurai visa dzīve vēl priekšā– viņa nezināja neko par raganām un burvestībām, par kurām māte un tēvs tik bieži runāja viņas klātbūtnē. “Tu izvairīsies no Dieva soda, ja mirsi jauna un nebūsi pakļāvusi savu ķermeni un garu tumsonībai. Saproti mūs!” Tēva balss dārdēja gluži kā pērkons. “Mēs nevaram padarīt paši tev galu, tas būtu liels grēks. Dievs zinās kā tevi paņemt pie sevis. Tikai gaidi!” Vecāki atstāja Arianu tumšā priežu mežā nakts vidū – mēness apspīdēja viņu sejas. Tēvs nepakustināja ne muskuli sejā, bet māte trausa asaras vienu pēc otras, kaunēdamās no tām. “Tam Kungam nepatiks, ja ļaušos emocijām.” Viņa aizgriezās un ļāva, lai vīrs palīdz viņai noturēties kājās, ejot pa nelīdzeno meža taku. Ariana neizdvesa pat pīkstienu – viņa vienkārši klusēja. Tikai pēc mirkļa viņa juta, ka sirdī dur tik spēcīgi, ka šķita – sāpes atnesīs nāvi, tik lēnu un mokošu, ka dzīvība pametīs ķermeni līdz ar klusajiem šņukstiem. Meitene saritinājās kamoliņā, gluži kā ezis un gaidīja, kad kāds nāks viņu glābt.“Neviens nenāks! Neviens nenāks! Neviens nenāks!” Meitene klusā, drebošā balsī atkārtoja. “Mammu! Tēt!” Viņa ļāva asarām ritēt pār vaigiem un tad sajuta kaut ko karstu un miklu sev pārslīdam pār vaigu. Tad atkal un atkal. Meitene pacēla galvu uz augšu un ieraudzīja vēlo nakts viesi un nenobijās.
– Lapsiņ! – Viņa pieglaudās radībai un tā nogūlās Arianai blakus un abi aizmiga.
Tieši tajā naktī, satikšanās mirklī, sākās draudzība starp mazo meiteni un lapsām. Viņa juta, ka šīs radības ir tuvākas nekā pašas miesīgie vecāki, kuri nolēma pamest savu meitu meža biezoknī. Ariana turpmākajos gados bieži pieķēra sevi pie domas – kā gan viņai bija jānomirst?! Vai vecāki domāja, ka viņa nomirs tur no laika, kas viņu garlaikos, no bada, kas izmērdēs, no aukstuma, kas naktī ievīstīs kā neredzams pleds, no bailēm, kas saplosīs viņu tik tālu, ka sirds apstāsies?! Viņai nebija atbildes uz šiem jautājumiem. Patiesībā, atbildes uz šiem jautājumiem atbildes nebija arī Arianas vecākiem. Viņi gribēja tikai atbrīvoties no šī melnā plankuma savos radu rakstos. Viņi domāja, ka pats velns viņiem sūtījis Arianu, kuras mati ar katru dienu kvēloja arvien sarkanāki un sarkanāki. Viņa sagaidīja, kad tumsa sāk sabiezēt tik ļoti, ka bija gandrīz neiespējami pamanīt viņu un lapsu baru skrienam pa grants ceļu. No debesīm, kā balti milti, sijājās sniegs. Arianai nekad nebija auksti – ķermenis jau bija pieradis pie tā, ka daba nekad nepakļaujas cilvēku vēlmēm vai likumiem. Meitene vairs nespēja iztēloties kā būtu tad, ja viņa dzīvotu parastā mājā, kopā ar vecākiem. Vakariņās tiktu pasniegts rūpīgi pagatavots un sagriezts ēdiens un zupa smaržotu pēc sāls un dārgām garšvielām. Viņa zināja, ka cilvēki ciematā gatavo dīvaini, bet reizē kārdinoši smaržojošus ēdienus. Ciemata iedzīvotāji arī nēsāja dīvainas drēbes – sievietes staigāja tikai kleitās, bet vīrieši biksēs. Arianai riebās kleitas – tajās nevarēja ātri paskriet un uzrāpties kokā bija gandrīz neiespējami. Tāpēc, vienā vasaras naktī viņa devās uz ciemata centru, lai no kāda vecpuiša mājas veļas žāvētavas nozagtu bikses un pāris kreklus. Citu māju pagalmos mētajās arī vecas pannas, katli, kuri tā vien uzprasījās, lai tos paņem. Tikai vēlāk skatienu piesaistīja arī ciemata galvenā māja, viņa pagalmā bija liela, moderna veļas žāvētava ar skaistu niedru jumtu un baltiem akmeņiem klātu celiņu līdz būvei. Tur karājās vairākas skaistais, bieza auduma blūzes ar milzīgiem volāniem krūšu daļā. Ariana tajā pašā mirklī iztēlojās, ka ciešās vīriešu bikses un šāda grezna blūze liks viņai izskatīties pēc skaista, dižciltīga putna. Tonakt viņa mājās atgriezās ar tik daudz mantām, ka knapi spēja panest. Viņa sameta visu lielā kaudzē uz salmu kaudzes, kuru bija sanesusi alā, lai guļot nenosmērētos ar zemi. Šonakt viņai mugurā bija melnas vīriešu bikses, greznā blūze un zābaki, kuri sniedzās līdz ceļgalam. Mati plīvoja nesavaldīti un nosedza daļu blūzes. Rokās Lapsu Meitene turēja pašgatavotu ozolkoka šķēpu, kuru pirms midzeņa pamešanas bija uzasinājusi īpaši rūpīgi. Ozols bija ideāls koks ieroču gatavošanai – tas nelūza tik viegli kā apse vai osis un tas bija krietni smagāks, tādejādi, šķēps upurī iedūrās krietni spēcīgāk un ātrāk. Viņa lepni iesoļoja ciemata centrā – vispirms viņa bija nolēmusi apciemot ciemata galveno – pamatīgi apvēlušos vīrieti pāri pusmūžam, kurš nesavtīgi bija piesavinājies ārkārtīgi daudz iedzīvotāju īpašumus, pārtikas krājumus, kā arī iekasēja ārkārtīgi lielus nodokļus. Pagalmā pirmā iznāca viņa sieva, rokās turēdama petrolejas lampu, kuras liesma drebelīgi raustījās.
– Te kāds ir? – Viņa vaicāja. – Mans vīrs ar nevienu nerunās, viss ir rakstīts ciemata likumos un tā tam būs būt. Ariana atradās tikai pāris soļu attālumā no sievietes, kuras vaigi bija tā pieblīduši, ka viņa atgādināja mutantiski lielu kāmīti.
– Kā tas nākas, ka jūsu vīrs atļāva un neko neteica pārim, kuri savu bērnu ieveda mežā, lai tas nomirtu?! – Ariana pienāca sievietei pavisam tuvu klāt. – Es sev šo jautājumu uzdevu tik bieži. Un kā nākas, ka rudmatainā meitene tikai savas ugunīgās galvas rotas dēļ tika uzskatīta par jaundzimušu raganu?!
– Emet! – Sieviete kliedza uz mājas parādes durvju pusi. – Ātri nāc šurpu, laikam atnākusi tās Lapsu Meitenes māte. Atkal būs sadzērusies mājas alu un tagad taisa skandālu.
– Tu zini, kas es esmu? – Ariana nicinoši vaicāja un ļāva, lai lapsas ap viņu sapulcējas puslokā. – Kundze, jums toreiz bija izvēle, varējāt arī savu meitu paturēt, bet viņā pusaudžu gados būtu uzliesmojis viss velna spēks.
Viņa ieklepojās un tad noelsās, sievietei bija grūti stāstījumu turpināt. Liekā svara dēļ viņai bija problēmas ar elpošanu un pat pārdesmit metru noiešana lika viņai aizelsties.
– Jūs izdarījāt pareizi. Kas zin’, varbūt tagad jūs noskatītos kā jūsu meitu sadedzina ciemata centrālajā laukumā.
– Jūs laikam būsiet kaut ko pārpratusi! – Ariana iesmējās un ļāva, lai lapsas ieiet gaismas aplī, ko izstaroja petrolejas lampa. – Es esmu tā meitene, tā dīvaine, kuru ciemata nomalē sauc par Lapsu Meiteni. Tā trakā, kura esot uz šo ciematu atnākusi, lai dzīvotu mežā, kopā ar lapsām.
– Emet, lūdzu, pasteidzies! – Sieviete pamanīja radības, kas ielenca viņu. – Tā nevar būt patiesība, Ariana nomira, kad viņai bija septiņi, tas bija pirms desmit gadiem. Pagalmā parādījās vīrietis, kurš bija vēl resnāks nekā viņa sieva. Vīrietim rokās bija ierocis.
– Pazūdi no šejienes, diedelniece! – Vīrietis kliedza, bet Ariana nekur negrasījās doties.Meitene sajuta briesmas tuvojamies, tāpēc atlika uzbrukt, pirms to bija paspējis pretinieks.
– Uzbrūciet! – Viņa pavēlēja lapsām un tās metās virsū abiem cilvēkiem. Ariana atvēzējās un meta šķēpu vīrieša virzienā, tas izsita viņam no rokām ieroci un lapsu dzīres varēja sākties. – Pie kakla, kožat pie kakla! – Viņa skaļi kliedza un pamanīja, ka apkārtējo māju logos iezaigojas drebelīgas gaismiņas – tādas pašas, kādu radīja zemē sašķīdusī ciemata galvenā sievas petrolejas lampa. Atskanēja vairāki šāvieni, ciemata vecākais bija ticis pie ieroča. Atskanēja vairāki smilksti, bet Ariana nekavējās – viņa lēcienā satvēra šķēpu un ietrieca to tieši vīrieša sirdī. Cīņa bija galā.
– Šurp! Šurp, mani mīļie! – Pieci. Kāpēc tikai pieci? – Šurp, šurp! – Ariana turpināja saukt atlikušās četras lapsas, bet tad saprata, ka tās nenāks. Tās vairs nekad nenāks. Meitene bija apradusi ar tumsu, bet tagad asaras aizmigloja skatienu. Nācās taustīties pa zemi, lai rokas atdurtos pret vēl siltiem, lipīgām asinīm notašķītiem ķermeņiem.
– Pikij, Lotij, Malin, Rič! – Viņa aptaustīja katru no mirušajiem dzīvniekiem, lai pārliecinātos, ka tur vairs neko nevar darīt lietas labā. – Es jūs visus nogādāšu mājās. Tomēr viņai šovakar bija paredzēta vēl viena atriebības misija.
Kopš viņas pamešanas bija pagājuši jau desmit gadi, bet viņa joprojām atcerējās, kur bija viņas vecās mājas, tās, kuras nekad nebija bijušas viņas īstās mājas. Mājas esot tur, kur ir tava sirds un Arianas sirds atradās tikai un vienīgi lapsu midzenī.
– Ejam! – Viņa pavēlēja atlikušajām lapsām un devās tālāk pa grants ceļu. Mājā dega gaisma. Ārā bija izgājuši trīs cilvēki. Māti un tēvu viņa pazina, bet jauno puisi neatcerējās, ka būtu redzējusi. Tomēr viņa sejā bija kas pazīstams.
– Es jau jutu, ka tuvojas briesmas! – Māte uztraukumā sacīja. – Dārgais, šauj uz tiem pretīgajiem radījumiem! – Stulbā lapsu vecene! – Tēvs kliedza un atskanēja pāris šāvieni, tad ieroci nācās pārlādēt.
– Uzbrūciet! – Viņa pavēlēja vairs tikai trim dzīvajām lapsām, bet tad, pēdējā brīdī paķēra mazāko lapsēnu, pasita to padusē un skrēja prom. Kliedzieni, smilksti un raudas. Viņa uz mirkli pagriezās, lai palūkotos, kas tur notiek. Viena lapsa vēl cīnījās, bet otra bija nokritusi zemē – tā gulēja asiņu peļķē. Atskanēja šāviens, kauciens un tieši tad Ariana sajutās kā nodevēja. Viņa nodeva savu lapsu ģimeni tāpat kā cilvēku ģimene bija nodevusi viņu. Ariana atvēzējās un meta šķēpu no visa spēka. Varēja dzirdēt kā tas pāršķeļ tēva miesu.Tad viņa turpināja skriet. Ariana elsoja un reizē raudāja. Mazais lapsēns pieglaudās viņai cieši klāt un šķita, ka tas meiteni grib mierināt.
– Piedod man! Lūdzu, lūdzu, piedod man! – Ariana šņukstēja un kampa pēc gaisa. – Es negribēju, lai tavu ģimeni nogalina. Es negribēju!
Alā bija silti un jauki, bet būtu vēl jaukāk un siltāk, ja pārējie arī būtu šeit. Pēkšņi atskanēja metāliska šķindoņa, kas jaucās ar cilvēku balsīm. Viņa izrausās laukā no alas un pabāza ārā tikai galvu – tur bija satrakojies pūlis. Cilvēku priekšgalā bija viņas māte un jaunais puisis, kuru viņa bija manījusi vecāku pagalmā. Viņa prātoja vai būtu iespējams, ka jauneklis ir viņas brālis?! Bēgt vairs nebija jēgas – atlika tikai ieritināties alā un gaidīt pienākam rītu. Meitene neko nespēja saskatīt – ala bija tik tumša, ka tajā neiespīdēja pat mēness vājā gaisma.
Alā kaut kas ieripoja, tad šķīda.
Liesmas.
Visapkārt plosījās liesmu mēles.
Tās apņēma mazā lapsēna kažoku un tad iezagās arī Arianas matos un drēbēs. Salmu čupa, kur parasti visi gulēja, aizsvilās visātrāk. Meitene ar rokām dzēsa lapsēnu un izdevās to uz mirkli atbrīvot no liesmu gūsta. Tad viņa ar lapsēnu rokās rausās ārā no alas.
Ārā gaidīja gaidīja satrakojies pūlis. Tomēr izdevās atlaist lapsēnu vaļā.
– Bēdz! – Ariana vārgā, piesmakušā balsī teica. – Glābies…
Brīnumainā kārtā lapsēns arī klausīja. Ariana, guļot uz zemes, pacēla galvu un palūkojās uz pūli. Tieši tajā brīdī viņas māte no visa spēka trieca asas siena dakšas viņai tieši mugurā.
– Mammu, nē! – Sāļā garša mutē izplatījās tik strauji, ka viņa pat aizrijās pati ar savām asinīm. – Tu mani vienreiz jau nodevi!
Visi klusēja.
Tikpat klusi visi devās uz savām mājām.
Lapsu Meitenes līķis palika guļam zemē. Sniegs to lēnām noklāja. Rītausmā pie viņas ieradās lapsēns un nolaizīja meitenes seju, radība ilgi lūkojās cilvēkbērnā un tikai pusdienlaikā pameta savu māmiņu.
Tā gada vasarā cilvēki cieta badu, jo dārzos nekas negribēja augt – daži runāja, ka tas esot Dieva sods par meitenes nogalināšanu, vēl daži apgalvoja, ka Lapsu Meitene patiešām esot bijusi burve. Tomēr patiesība bija pavisam cita – bez mīlestības neviens un nekas nespēj dzīvot, pat ne augi. Visu šo laiku ciemata vienīgais mīlestības avots bija meitene, kura mīlēja lapsas.
<<>>
