Stāsts - Tas Cits [4]10

Ielūkojies - NENOŽĒLOSI!

Sāc ar Pirmo daļu - Stāsts - Tas cits.

http://www.spoki.lv/aktuali/Stasts-Tas-Cits-5/282976">http://www.spoki.lv/aktuali/Stasts-Tas-Cits-5/282976

Tas Cits.

Pagāja deviņas sekundes pēc granātas sprādziena blakus manai komandai. "Bingo!" iesaucās Seržants Robers Kvīns. Bingo, atradums jeb kārtējais zaudējums? Kā saka: "Kas, kuram tuvāks." Mums tā ir uzvara, bet viņu ģimenēm, kas tikko krita bezjēdzīgā karā, kārtējais zaudējums. Skrienu iekšā, piesedzu partneri pa labi, skatos pa kreisi, redzu sakropļotu ķermeni. Tas ķermenis, joprojām, man sapņos rādās. Tālu nebija jāiet, kā izskrēja bērns ar ieroci, ar AK-47, un tas kliegdams: "Allah Ahbar" sāka šaut. Šāva, nežēlojot patronas, tās trīsdesmit liktenīgās patronas. Viņš turēja lielo ieroci, nelaida vaļā, bet mēs, aiz uztraukuma un bailēm, visi pieci šāvām tam pretī un nolūkojāmies, kā tas krīt. Es skatījos viņam acīs, realitāte bija izslēgta kā gaisma istabā. Pagāja sekunde, atgriezās realitāte, atgriezās lodes, svilpojošās man gar ķiveri. Pirms misijas sākuma pagāja sešas minūtes, bet es jūtos tā kā būtu šajā ellē jau divas stundas. Sešas mokošas minūtes, daudz šausminošu kadru manā prātā. Vēl drusku, vēl pāris metri. Par ko man uztraukties, no gaisa pieskata mūs putniņš, helikopters Kobra. Maziņš, nāvējošs un ātrs kā lode. Drīz vien, mēs ieraugām tās ieroču krātuves, kuras mēs meklējām. Ienaidnieks skrēja prom, asti piežmiedzis starp kājām. Misija beidzās, divi ievainotie un daudzi, mūžīgi psiholoģiski sakropļotie.

Līdz ar Majora Vaithosta skaļo vizīti mūsu kazarmās, mēs sapratām, ka pirmā diena nebūs viegla. Es nostājāmies blakus savai gultai, vienās apakšbiksēs stāvēju drebēju, un tik tiešām uztraukums bija pamanāms. Paskatījos pulkstenī un biju nobrīnījies bija divdesmit pāri pieciem. Pirmais ko Majors Vaithosts mums lika darīt bija saģērbties pēc iespējas ātrāk. Viņš teica: "Šo kazarmu rekords ir trīsdesmit trīs sekundes." Patiešām ātri. Mums bija jāuzvelk bikses, kuras nebija no tām ērtākajām, zeķes, kuras vienmēr bija grūti uzvilkt, krekls, virsjaka un pats grūtākais - zābaki. Tie bija smagi, melni un ļoti neērti, bet bija jāpierod pie tā, kas ir. Mans laika rekords bija piecdesmit septiņas sekundes, priekš iesācēja nav nemaz tik slikti.

Majors Vaithosts palūdza mūs izskriet ārā no kazarmām un sekot Virsseržantam Erlam Petersonam. Mēs tā arī darījām. Atskrējuši līdz poligonam, mēs nostājāmies ierindā, kā mums to mācīja teorijā. Pēc tam, Majors Vaithosts mums izstāstīja noteikumus. Patiesībā vienīgais noteikums bija klausīt cilvēkus, kuri ir augstāki pēc pakāpes. Teorētiski nepretoties pavēlēm, savādāk būšot nepatikšanas.

Pirmais uzdevums bija iepazīšanās stafetes skrējiens. Ko tas nozīmē? Skrien kaut ko līdzīgu sporta stafetei, bet tā stafete nav parasta, tur ir jārāpo dubļos, jārāpjas uz augstas sienas un jālec no tās lejā, jāpārvar dažādi šķēršļi pēc iespējas ātrāk. Pēc iepazīšanās skrējiena, es jutos drusku noguris un izslāpis. Sekundes desmit pēc beigām Virsseržants Erls Petersons mums deva pavēli: "Ierindā stāties!" Mēs ātri nostājāmies un elsdami atbildējām uz Virsseržanta jautājumiem.
"Kāpēc jūs esiet šajā bāzē?"
"Lai apgūtu kara mākslu! Ser!"
"Kas jūs esiet, lupatas vai īsti dzelzs vīri?" tas nikni soļodams turpu, šurpu jautāja.
"Īsti dzelzs vīri! Ser!"
"Tēvzemei draud briesmas, ko jūs iesāksiet?"
"Ar asinīm un sviedriem, ar sāpēm un drosmi, līdz pēdējam elpas vilcienam aizstāvēsim to un neļausim krist ienaidnieka rokās! Ser!"
"Par tēvu zemi, par savu dzimteni! ASV! ASV! ASV!", tāds bija mūsu kazarmu sauklis.
"Balstā trīsdesmit!" nikni kliedza Virsseržants.

Sāka līt silts lietus, mēs pildījām pavēli, kuras mums deva Virsseržants Erls Petersons. Neskatoties uz laika apstākļiem mēs darījām savu darbu. Uztaisot vingrinājumu mēs ātri skrējām uz ieroču glabātuvi, saņemt mūsu pirmās, mīļās, drošās, jaunākās M4A1 triecien šautenes. Viņa bija viegla kā spalviņa, nieka 2.7 kilogram 30 lodēm. Eleganta, nāvi un bailes nesoša metāla un plastmasu sakausējuma brīnums. Es šajā ierocī iemīlējos no pirmā acu skatiena uz tās. Trīsdesmit lodes aptverē, minimāls atsitiena spēks, astoņi simti piecdesmit lodes minūtē, pārlādēšanas ātrums divas sekundes, tik ātri šaut un pārlādēt māk tikai profesionāļi. Šaušanai domātās 5.56x45mm NATO lodes ienaidnieku sasniegs pat seši simts metru attālumā ar precīzāko šāvienu galvā.

Pēc ieroča saņemšanas mēs devāmies atpakaļ uz mācību poligonu. Tur mūs sagaidīja cits instruktors, Virsseržants Deivids Migs. Tas mūs pavadīja līdz šautuvei, kura atradās netālu no militārās stafetes punkta. Tur es satiku arī Annu.

Atpūta, miers un svaigs gaiss, viss kas man tagad ir vajadzīgs. Esmu saelpojies šaujam pulvera, līķu un to asiņu smaku. Es gribu izgulēties, neredzēt, nedomāt par bērnu, kuru nācās nošaut. Par tiem sakropļotiem cilvēku ķermeņiem, ko es redzēju. Es negribu domāt, negribu, negribu, negribu.

P.S. Gaidiet mani!

Ceturtās daļas beigas!

P.S. Saņēmos un uzrakstīju ceturto daļu.

SEKO MAN - http://www.spoki.lv/profils/vi4aks UN LASI CITUS RAKSTUS.

SEKO MAN ARĪ http://twitter.com/#!/VKlifehere

Kā arī uzdot savus jautājumus - http://formspring.me/Churchillz