Labdien spocēni! Es esmu tāds jauns spocēns, bet jau kādu laiku apmeklēju spoki.lv :)
Piereģistrējos, jo vēlējos paskatīties, kā man sokas ar rakstīšanu =) Galu galā, ja vairāki spoki jau šeit liek savus stāstus - kādēļ lai to nedarītu es?
Stāsta nosaukums ir Bēgļi. Īsti nemācēšu pastāstīt, par ko tas ir, bet tas ir fantasy žanra. =) Ceru, ka patiks.
Kritika - komentāros :)
[1]
Es izelpoju tikko ieelpoto gaisu.
Tā stulbā Ginta nāca uz manu pusi un viņai mugurā ir piedauzīgi īsa kleita ar kaut kādu pāva asti, kas velkas pa zemi. Viņa skatījās uz mani un tuvojās man. Ko es atkal biju izdarījusi ne tā? Kaut gan…
Mani jau neviens nesodīja, pat ja es apsaukājos, taču citus sodīja kaut vai par vienu lamuvārdu. Es varēju lamāties cik tik vien tīk, bet man neko nedarīja. Es nezināju, kādēļ.
‘‘Keita, nāc šurp. Tev vajadzēs turēt to asti, lai nerīvējas pa zemi. Saproti,’’ Ginta runāja, ‘‘man ir grūti pastaigāt. Un tagad, kad es esmu stāvoklī…’’
‘‘Un kas liek domāt, ka es tev palīdzēšu?’’
‘‘Tu taču neatteiksi…?’’ Ginta mīļi sacīja, un es ļauni pasmīnēju. Ja man jātur virs zemes tas pāva pakaļgals, es varēšu Gintu mazliet pakaitināt.
‘‘Kaut vai…’’ nopūtos un devos pie tās velnišķīgās izdzimtenes. Pacēlusi to, kas nokarājās no viņas piedauzīgās kleitas, es sekoju viņai, bet tiklīdz viņa gāja pa trepēm, es parāvu uz savu pusi pāva asti un nogāzos uz zemes. Es nesasitos, bet izskatījās, ka Ginta gan. Viņa piezemējās uz dibena un nikni paglūnēja uz mani, bet es tikai klusi iesmējos.
‘‘Domāji, ka es palīdzu tādām šmarām?’’ ieķiķinājos un devos atpakaļ uz mūsu istabiņu.
Nonākusi šaurajā telpā, es apsveicinājos ar savu draudzeni Ligitu. Viņa arī bija nokļuvusi šeit, tikai pāris dienas vēlāk par mani un manu brāli, un citiem pazīstamiem cilvēkiem.
Es šeit jau biju nedēļu, un biju nedaudz pieradusi, bet pēdējās divas dienas manā galvā joņoja doma par bēgšanu. Pagaidām nevienam to neteicu, jo man bija aizdomas, ka visos iespējamos stūros bija sabāztas noklausīšanās ierīces vai kameras. Vispār visi, kas šeit tika ‘‘izmitināti’’ cerēju uz brīnumu, uz brīnumu, kas spēs viņus izglābt. Bet es laikam biju vienīgā, kas reāli apdomāja visus iespējamos bēgšanas ceļus. Pārējie bija diezgan naivi, cerot uz brīnumu. Ir jārīkojas pašam vai pašai! Tā es ieskaidroju galvā sev, ka drīz, pavisam drīz vajadzēs bēgt.
Bet viena es netaisījos bēgt! Es biju nolēmusi bēgt kopā ar brāli un, ja sanāks pierunāt, ar dažiem draugiem.
‘‘Kā tu uzdrošinies nedarīt to, ko es tev lieku darīt?!’’ dzirdēju saniknotu Gintu. Es izgāju ārpus istabas un redzēju, ka viņa gatavojās sist pliķi kādai desmitgadīgai meitenei.
Es jau biju pieradusi pie tā, ka citus sodīja, tāpēc es neiejaucos.
Pēc brīža mazā sāka raudāt.
Par laimi, neviens no šejieniešiem, izņemot manus draugus, nezināja, ka man ir brālis, jo tad es uzvestos rāmi tāpēc, ka tad sodu izciestu mans brālis, bet es netaisījos to pieļaut.
Jūs laikam neko nesaprotat, vai ne?
Ļoti daudzi vienaudži, mazāki bērni, tikko pilngadību sasnieguši cilvēki ir ieslodzīti kaut kādā ēkā. Pirmajās divās nedēļās cilvēks tur iedzīvojas (cik nu var, ja mums jāsēž uz tādas pašas diētas kā Ginta) un pēc tam, es esmu dzirdējusi, tiek eksperimentēts ar šiem cilvēkiem, vai arī viņi sāk vergot kur nu kurais. Viens kā apkopējs, cits kā pavārs, vēl kāds kā apsargs, bet pārējie tiek atstāti eksperimentiem. Kādiem? To es nezinu, to zina tikai tie, kas šos eksperimentus veic.
Ginta ir (cik nu zinu) galvenā ēkas pārziņa sieva vai mīļākā.
Priekš manis, mana brāļa un dažiem draugiem vai paziņām bija palikusi nedēļa, līdz notiek eksperimenti. Un tieši tādēļ, ka viena īsa nedēļa bija palikusi, es apcerēju bēgšanu, jo eksperimentus es nevēlos. Un tā kā tos, kuriem šīs nedēļas beigās apritēs divas nedēļas šeit, paņems kā vergus, pārējās divas nedēļas cilvēki tiks paņemti eksperimentiem.
Es iegāju atpakaļ mūsu istabiņā, kura atgādināja viena cilvēka normālu guļamistabu, bet šeit dzīvoja četri cilvēki: es, Ligita, Daniels un Annija. Daniels bija vienpadsmit gadus vecs zēns ar nākotnes sapņiem, bet tos visus izpostīja nonākšana šeit. Annija bija divpadsmit gadus veca meitene ar labu sirdi un gudru galvu, bet tas vairs nekam neder šeit. Ligita ir bijusi mana draudzene, kopš atnāca uz manu klasi skolā. Tas notika pirms gada. Viņa ir sportiska un attapīga, bet, protams, no tā nekas vairs neder šeit. Un es esmu Keita, esmu viena vecuma ar Ligitu – teju piecpadsmit gadi. It kā esmu gudra, mazliet sportiska un ar gaišu galvu, bet viss, ko man tagad vajadzēja bija ideja izbēgšanai.
‘‘Dan, cik tev ilgs laiks palicis?’’ vaicāju viņam, apcerot, kad vajadzētu notikt izbēgšanai, jo līdzi es gribēju ņemt visus manus draugus, tikai tas būtu riskanti. Bet ja sadalītos pa grupiņām un nemanāmi izlavītos būtu labi.
Es izgāju no mūsu istabiņas un devos uz brāļa istabiņu. Šodien es viņam pateikšu par manu ideju – bēgt.
Tā nu es devos uz viņa istabiņu un biju pārsteigta, ieraugot sen neredzētu cilvēku. Tas bija Sandris. Viņš pa vasaru bija atbraucis uz pilsētu, kur mēs agrāk dzīvojām. Kopš pēdējās vasaras man viņš bija iepaticies. Bet tagad domāt par to nevajadzēja!
‘‘Es nezināju, ka tu arī šeit esi,’’ sacīju viņam. Viņš skumji paskatījās uz mani.
‘‘Man ir palikušas vēl trīs dienas…’’
Es neko neatbildēju. Bija sajūta, ka viņš zina, ko grasījos teikt Grejam. Š”kita – viņš saprot, ka taisos bēgt, tāpēc teica, ka viņam trīs dienas palikušas. Nekas… Arī viņu pievienoju sarakstam ar cilvēkiem, ar kuriem nāksies bēgt.
‘‘Grej…’’ ieminējos, un viņš pagriezās. ‘‘Mums vēl nedēļa palikusi.’’
‘‘Es zinu, Keit…’’
‘‘Grej, vai tu domā to pašu ko es?’’ piegājusi viņam blakus, iečukstēju ausī. Viņš palūkojās uz mani un pamāja ar galvu. Tātad viņš saprata, ka grasos bēgt. Vai varbūt tā likās tikai man???
Drošības pēc ļoti klusi vaicāju viņam.
‘’Vai tu arī domā par bēgšanu?’’
Viņš pamāja ar galvu.
Kopš nonākšanas šeit – sazin kur – viņš bija palicis klusāks, nerunīgāks un nervozāks. Iepriekš mans brālis bija jautrs un dzīvespriecīgs cilvēks. Bet tagad? Kluss, gandrīz mēms, bailīgs…
Ja kādreiz tikšu prom no šejienes, tfu…! Es tik tiešām tikšu un tad es izdomāšu, kā atriebties tai stulbajai Gintai. Un, protams, arī šīs ēkas īpašniekam, vai sazin kas viņš skaitījās.
‘’Tev vajadzētu doties… - Grejs sacīja un es pamāju ar galvu. Ja drīzumā neaiziešu prom, Ginta sapratīs, ka Grejs ir man tuvs cilvēks.
Es gāju atpakaļ uz savu istabiņu un gandrīz vai pakritu, plānojot bēgšanu un domājot par iespējamiem bēgšanas ceļiem. Tad es sapurināju galvu iedomājos par izeju, par brīvību un mans skatiens pievērsās pirmajam stāvam, uz kuru varēja nolekt, jo otrais stāvs bija kaut kas līdzīgs pusstāvam.
Pēkšņi notika kas jocīgs. Manā galvā parādījās pulsējošas sāpes, kas pieņēmām spēkā. Šķita, ka mans skatiens aizmiglojas un tā vietā manā acu priekšā parādās tā pati aina, kuru nupat vēroju, bet gan melnbalta. Es jutu, ka gandrīz nokritu, jo aina pēkšņi sakustējās it kā brauktu kaut kur. Es redzēju, kā viss izskatās no pirmā stāva, tad es redzēju, kā atveras kādas metāla durvis. Tad es redzēju lielu gaiteni un arī to, uz kurieni tas ved. Tas veda uz avārijas izeju – jumtu! Tad es manīju, ka tur ir lūka. Tā atvērās un tad es it kā atrados uz jumta. Tad es it kā slīdēju uz priekšu, pāri diezgan stāvam jumtam, tad lejā pa to, tad lēnākā gaitā gandrīz gar pašu jumta malu un tad es to ieraudzīju – kāpnes, kas ved nost no jumta. Skatiens slīdēju tālāk, lejā pa kāpnēm un tad es atjēdzos, jo sajutu asas sāpes deniņos. Es sapurināju galvu un nesapratu, kas notiek. Pēkšņi es atkal atrados turpat, kur biju un viss atkal bija krāsās. Atviegloti nopūtos.
Un te pēkšņi, kā atklāsme manā galvā iešāvās viena vienīga doma. Tas, ko es tik tikko redzēju… Es pat nezinu, kādēļ es tā domāju, bet tā bija un viss. Es nesapratu, no kurienes šī dīvainā vīzija un es arī nezinu no kurienes šī joc’;igā atklāsme, bet es biju pārliecināta. Tas bija bēgšanas ceļš!
