Stāsts 6. Nobeigums.9

Rekur iepriekšējās daļas,ja kāds navlasījis.:)

.....Tiku līdz skaņas avotam un tas bija, nekas. Es skatījos apkārt, taču mūziku nekur vairs nedzirdēju. Es izmisīgi, visiem spēkiem centos ieraudzīt, kaut ko, jo tas taču nebija iespējams, ka skaņa nāca no nekurienes. Pēkšņi izdzirdēju ļaunus smieklus, bet tie man kādu atgādināja. Nu, bet, protams, tas bija Ralfs, lai kur es ietu, lai ko es darītu, vienmēr uzradās viņš, es pat īsti nezināju kā tas iespējams. Bet varbūt tomēr.. Nē, viņš nav tik dumjš.

Smiekli nāca aizvien tuvāk, līdz beidzot ieraudzīju, tas tiešām bija Ralfs. Viņš par kaut ko smējās, bet nerunāja. Es biju galīgā nesapratnē, kas te notiek, viss bija kā pilnīgā murgā. Visi šie cilvēki, Ralfs, šī telpa, kurā godīgi sakot esmu pirmo reizi, tas viss likās tik reāli nereāls. Es vairs neatšķīru realitāti no ilūzijām. Man pārņēma stress, es neko nesapratu, mani pārņēma sajūta it kā es kristu milzīgā bezdibenī, tik dziļā, ka pat ar visjaunākajām tehnoloģijām nepietiktu, lai nolaistos un noskaidrotu, cik tas ir dziļš....

Pēkšņi viss iegrima pilnīgā tumsā. Es atvēru acis, un brīdi padomājusi sapratu, ka atrodos savā mājā, savā gultā. Man nebija ne mazākās nojausmas kā es te nokļuvu. Vēl brīdi apdomājusies, sapratu, ka nekur nebiju izkustējusies, tas viss bija tikai sapnis, viss, kas pa šo laiku noticis bija tikai ilūzija, nereāls sapnis, kurš droši vien nekad nepiepildīsies. Droši nogūlos uz spilvena un devos atpakaļ gulēt un par šo gadījumu izlēmu nevienam nestāstīt!

Paldies, par to lasītāju uzmanību, kuri mani atbalstīja, liels paldies, un man žēl ja jūs apbēdinu, bet šis ir pēdējais raksts;)