Stāsti par Viņiem: Tāda parasta mīlestība4

Viņš pagriež Viņai muguru un grasās doties projām, bet sastingst. Doma auksta un dzeļoša izslīd cauri smadzenēm, paralizējot ne tikai ķermeni, bet arī gribu. "Viņa ir traka. Viņa ir mele. Viņa ir mana..." Vienā mirklī Viņš jau atkal ir pagriezies pret Viņu un roka atvēzējas sitienam. Viņa sastingst. Viņai ir bail, bet Viņa nekad nav bēgusi un arī tagad Viņa nebēgs. Viņa viegli ieraujas sevī un gaida uzbrukumu. Viņa ir mazs zvērs. Nobijies un gatavs pārciest uzbrukumu. "Es Viņai neticu. Es Viņu ienīstu. Es Viņu mīlu." saraustītas domas izskrien cauri Viņa smadzenēm kā elektrības lādiņi, pielādējot ķermeni ar tumšu kaisli. Viņš atvēzējas, bet sitiena nav. Viņa roka pieskaras Viņas kaklam un pievelk Viņu sev klāt. Viņš skūpsta Viņu. Zobi iekožas Viņas pilnīgajā apakšlūpā gandrīz to pārkožot. Viņas acīs iemirdzas asaras. Šoreiz īstas. Bez sāpēm tajās slēpjas vēl kas cits. Viņa ir uzjautrināta. Un vel ... Reiz jau izjusta emocija. Dīvaina un daudz nepatīkama. Tāda kā žēlums. Vai nožēla. Uz brīdi Viņai ir nedaudz žēl šī vīrieša. Bet brīdis paiet,un sekundes aizsteidzas tālāk. Emocija pazūd. Viņa jūt asins lāsi kas notek no Viņas lūpām, lēnām turpinot ceļu lejup pa kaklu. Viņa acis seko šai lāsei. Viņa skatiens ir tik paralizējošs. Tajā ir asinskāre. Pēc kaut kā īsta. Bet arī mīlestība. Tas liek Viņas kreisās lūpas kaktiņam savilkties augšup. Šī ir tā doma kas Viņu nedaudz uzjautrina. Viņa jau sen ir aizmistusi cik reizes ir nodarījusi pāŗi Viņam,bet vēl jo projām tajās acīs ir mīlestība. Viņā ir pārsteigta. Uz mirkli Viņā iztēlojas kā tas būtu Viņu mīlēt. Mīlēt kādu citu nevis tikai sevi. Šī doma liekas nevajadzīga. Viņa zin ka Viņš Viņu mīl un tas ir tik... izdevīgi. Viņa ievelk elpu un ar mēli noslauka pēdējās asins pēdas no lūpām.

Viņa atvēzējas un grasās Viņam iesist. Ne aiz dusmām, bet intereses dēļ, kas ļaunā priekā vēlas sagaidīt Viņa atbildi sitienam. Viņš sastingst, bet sagaidot Viņas sitienu Viņš notver Viņas rokas. Mīlestība savijas kopā ar dusmām, naidu un mežonīgu iekāri un Viņš satvertās rokas savij aiz Viņas muguras. Viņas sejā parādās skāba sāpju izteiksme. Viņš ir laimīgs. Viņš zin, ka Viņa Viņu mīl kā bērns rotaļlietu. Ne vairāk. Bet šobrīd Viņam ar to pietiek. Tas ir vairāk nekā nekas. Un Viņš zin, ka labāku Viņai neatrast. Viņš ir tieši tas, ko Viņa ir pelnījusi. Viņš pievelk Viņu ciešāk klāt un Viņas acīs izspiežas jaunas asaras, kad rokas aiz muguras savelkas ciešāk. Viņš atlaiž vienu roku un pārdroši satver Viņu aiz kakla. Viņš noskūpsta Viņu. Un atkal. Arī otra roka atbrīvo Viņas roku un sāk neprātīgi ceļot pa Viņas muguru, kamēr skūpsti kļūst tikai nesaudzīgāki. Viņa iekunkstas, taču šoreiz tas nav no sāpēm. Viņa saprot to, ko Viņš jau zināja - dažreiz mēs kļūstam atkarīgi no savām rotaļlietām. Šī atklasme Viņai liek sastingt. Atkarība. Viņai šis vārds nepatīk. Riebjas. Viņas mugurai uzmetas zosāda, un tai nav nekāda sakara ar iekāri. Atkarība. Nepieciešamība. Viņa zin ko jūt, un Viņai tas nepatīk. Viņa negirb būt atkarīga no kāda! Atkarība ir vājības izpausme. Vai Viņa var riskēt būt atkarīga no Viņa? Viņas acis lēnām atveras un Viņa ielūkojas Viņa sejā. Jā, ja Viņa šo visu turpinās tad Viņš uzzinās tieši CIK ļoti atkarīga Viņa ir no Viņa. Viņa lēni saņem Viņa rokas savās, apvij savus pirkstus ap Viņa plakstām un izmantojot visu spēkus kas Viņai ir palicis nolaiž Viņa rokas gar Viņa sāniem. Un atkāpjas. Viņa acīs ir šoks. Neslēpta nesapratne. ''Piedod,es nevaru!'' Viņa klusi bet stingri nosaka un iziet pa durvīm. Atskatoties,Viņa redz,ka Viņš vēl jo projām stāv tajā pašā vietā un nav pakustējies. Ārā,pie mājas durvīm, Viņa iekāpj taksī un aizbrauc prom. Taksometra šoferis klusi nolamājas par to cik tālu jābrauc un uzgriež skaļāk radio. Pēdējā nomoda doma kas Viņai ienāk prāta ir biedējoši mierinoša. ''Labāk mums vairāk netikties. Ja ne mēs,tad dzīve to nokārtos..''