Stāsta 4. Nodaļa13

Hey visiem!

Kā jau solīju uz Lieldienām lūk 4.Nodaļa!

Gribu īpaši patiekties Rūfijai par to,ka lasa manus stāstus un atstāj komentus.Arī pateicos visiem kas lasa manus stāstus.Paldies.

Un vēl:Priecīgas Lieldienas! Vismaz Tukumniekiem nevaru novēlēt augstu izšūpoties,jo zemi klāj diezgan bieza sniega kārta.Tomēr ēdiet daudz olas lai mazāk melotu visu gadu.Taču žēl man par to,ka vasarā mani nokodīs odi...

LŪDZU JŪS ATSTĀT VAIRĀK KOMENTUS,JO MAN TE IR GARLAICĪGI!

4.Nodaļa.

Es aplūkoju šo...labi,saukšu viņu par vilku.Viņš bija diezgan milzīgs.Viņš lūkojās tieši virsū Izijas fotoaparāta objektīvam.Tāda sajūta,ka viņa skatiens ir mani pataisījis par nekustīgu statuju.Vilka skatiens mani piesaistīja.Mans prāts saka lai beidzu lūkoties fotogrāfijā,taču acis saka tieši pretējo.Sāku apsvērt domu iziet ārā un satikties ar vilku aci pret aci,bet tomēr tas bija bīstami.Man bija bail no vilkiem vai kaut kādiem vilkveidīgajiem.Tas tikai tādēļ,ka es no trīs vilku uzbrukuma gandrīz zaudēju dzīvību.

Tas bija tikai pirms gada.Es sēdēju zaļajā zālē un lasīju kādu pagalam garlaicīgu grāmatu.Mani zobi iecirtās tumši sarkanā ābolā.Tas bija salds,pat varētu teikt salds kā medus tikai ar citrona sulu.Manas acis pievērās interesantajā,tajā pašā laikā arī šausmīgajā mežā.Tā smarža mani pievilināja.Smaržoja pēc jasmīna,sūnām un skujām.Mežā zināju vietu kur auga kupls jasmīns.Brīnums,ka jasmīni aug mežā.Vismaz šajā.Pēkšņi kaut kas skaļi nokrakšķēja.Es sabijos no lielā trokšņa.Pagriezu galvu uz otru pusi un manam skatam pavērās trīs milzīgi vilki.Es sāku lūkoties tiem acīs.Tie lūkojās man pretīm.Mans skatiens stāvēja kā sastindzis vērojot šo trīs būtņu acis.Tās bija zeltaini brūnā krāsā.Tālāk viss noritēja ātri.Vilki sakampa mani un ievilka mežā.Aiz sāpēm es vairs nespēju pakliegt.Tikai nolūkoties kā mocos,kā mirstu.Man sāpēja.Ļoti sāpēja.Tie mani vilka no vienas puses uz otru,kā tādu lupatu lelli.Pār manām acīm sāka ritēt sāļa asaru upīte.Es lūkojos debesīs.Likās,ka drīz tur nokļūšu.

Tās bija dzidri zilas.Saule spoži spīdēja pāri zaļo priežu un egļu stāviem.Bija pārāk skaista diena lai mirtu.Notika brīnums.Mans tēvs bija izgājis ārā lai uzvilktu kādu cigarešu dūmu.Viņš sadzirdēja vilku rūkoņu un kaukšanu.Vilki kauca,jo es viņiem spēru.Lai vai kā es tomēr atradu spēku lai vismaz iespertu.Drīz tēvs atrada mani.Vilki lūkojās manam tēvam acīs un atkāpās.Viņi ieskrēja dziļāk mežā.Tēvs mani pacēla un sāka nest.Es varēju redzēt cik daudz asiņu esmu zaudējusi,jo uz zemes bija diezgan liela asiņu peļķe.Mans tēvs izmisīgi sauca mammu.Viņš mani noguldīja uz soliņa.Es sāku elpot daudz dziļāk.Sāpes sāka pamazām rimties,taču vilku kodieni nežēlīgi dedzināja.Es pacēlu roku.Līdz elkonim tā bija asinīs.Roku noslidināju zemāk-arī kājas bija asinīs.Pēc pāris sekundēm tēvs mani atkal paņēma un sāka nest uz mašīnu.Tālāk neko neatceros.Vienīgi to,ka atmodos slimnīcas palātā ar sāpošu galvu un raudošu māti pie sāniem.

No tā laika es vairs nevalkāju t-kreklus, mini svārkus un kleitas.

Dēļ šīm atmiņām man uzmetās zosāda.Izija un Elizabete uz mani lūkojās ar lielām acīm.Likās,ka es būtu nogalinājusi kādu.

-Ko?-es neziņā prasīju.Izija pakratīja galvu.Elija viņai piekrita.Abu skatieni no manis novērsās un pievērsās lielajam cepumu šķīvim.

-Noskatamies filmu?Es vakar no nomas paķēru pāris šausmenes.Saka,ka baaigi labās.-es meitenēm uzsmaidīju.Viņas piekrītoši pamāja ar galvu.

-Izij,paņem cepumus un pienu!-Elizabete uz viņu smīkņājot palūkojās.

-Jā,kā tad.Ņem pati un nes savu pienu.-Izija viņai atbildēja pretī.

Mēs lēni virzījāmies uz viesistabas pusi.Tā bija mana mīļākā istaba tikai tāpēc,ka tā ir plaša un uz sienām ir mammas gleznojumi.Es piesteidzos pie TV un to ieslēdzu.Mani pirksti nejauši uzspieda kriminālziņu kanāla numuru.Parādījās attēls un vadītāja sāka runāt.

-Labvakar cienījamie klausītāji.Slepkavību skaits ciemā sarūk,taču šodien ap pulkstens 16:05 laiktaksta Times redaktors...atvainojos,redaktora palīgs,tika nogalināts un saplēsts gabalos.Gluži kā papīrs.Pēc koduma pēdām policisti un izmekletāji apgalvo,ka Times redaktora palīgam uzbrucis vilks.Policisti dod labu padomu:Ja nevēlaties mirt neejiet tuvumā vietējam mežam.Tur notiek kas dīvains.Lūk tādi bija šerifa Lū Lethatera vārdi.Vēl ziņās...-vadītāja nepaspēja pateikt savu sakāmo,jo es izslēdzu Tv un man jau bija apriebies klausīties par mūsu pilsētas notikumiem,kuri jau sen bija paredzami.Es ātri atkal ieslēdzu TV un DVD atskaņotāju.Kasete lēni ieslīdēja atskaņotājā.No sākuma rādīja reklāmas.Mans ķermenis ieslīga dīvānā.Pāris minūtes es pasēdēju un tad izslēdzās elektrība.Izija pieķērās man klāt.

-Meitenes,eu meitenes!Jūs redzat tos sarkanos punktus mežā?-Elizabete trīcošā un klusā balsī pateica.

-Velns,man ir bail.ĻOTI BAIL.-Izija iespurdzās un saspieda ciešāk manu roku.

-Mums ir divas iespējas.Iet uz garāžu un lūkot kas notiek,vai arī iet uz manu istabu,aizslēgt durvis un iet gulēt.-visbeidzot ierunājos arī es.

-Noteikti 2. Variants!-abas reizē iekliedzās.Mēs klusiņām kāpām augšā pa trepēm.Ejot uz istabu man daudz reižu aiz pakāpieniem aizķērās kāja,jo neredzēju kur likt kājas.Es taustīju gaisu meklējot durju rokturi.Drīz jau bijām manā istabā.Acis redzēja tikai gaismu kas plūda no mēness.Sāku tverties pēc lukturīša.Ātri to satvēru un ieslēdzu to.Mani nobiedēja Izija.No mākslīgās,blāvās gaismas es samiedzu acis.Visa istaba pielija ar blāvu gaismu.Durvju slēdzenē atradu atslēgu un aizslēdzu istabu.Izija un Elizabete aiztaisīja žalūzijas.Viņas abas jau bija paspējušas sakārtot savas guļvietas.

-Labi,ejam gulēt.Arlabunakti.-es paziņoju un izslēdzu gaismu.Rokas mani atbrīvoja no drēbēm.Es slēdzu ārā gaismu tikai tādēļ,lai Izija un Elizabete neredz manas rētas.

-Arlabunakti Olīvij.-Izija zem segas klusi nopīkstēja.

-Arlabunakti.-bija dzirdams kā Elizabetes galva smagi atsitas pret mana skapja durvīm.Viņa klusi ievaidējās.Mans ķermenis lēni ieslīdēja gultā.Aizvēru acis.Drīz es arī aizmigu.

Es iegrimu skarbā sapņu pasaulē.Sapnī man blakus stāvēja Sems.Viņš pārvērtās par vilku.Centos viņu aizsniegt,taču šķita,ka viņš slīd aizvien tālāk un tālāk no manis.Es sajutos vientuļa.Aizvien es stāvēju un lūkojos vilka acīs.Tās bija skumju pilnas.Vilks bija vientuļš un pamests.Atstumts.Viņš sāka skriet.Skrēju viņam līdzi.Manas kājas bija tik vieglas,ka likās ka tās lido.Turpināju skriet viņam līdzi.Acīm pavērās diezgan skumjš skats.Meža vidū stāvēja nošļukusi būda un tā dega.Dega.Iekšā kāds izmisīgi bļāva.Vilka acīs bija redzams attēls un liesmas.Manas kājas sāka kustēties un drīz jau biju pie mājas.Ātri atrāvu durvis.No mājas iznesās melns,biezs dūmu mākonis.Es iegāju mājā lēniem soļiem un piegāju pie raudošās būtnes.Tā bija maza meitene.Viņas mazā sejiņa bija apkvēpusi melna un pa viņas tumšajiem vaigiem tecēja lielas asaras.Manas rokas pacēla mazo meitenīti un es viņu nesu ārā no mājas,taču man visapkārt apkrita degoši griestu baļķi.Centos tikt laukā no sprosta,tomēr neizevās.Likās,ka miršu.Pēkšņi Sems vilka veidolā ieskrēja mājā.Viņam piemita pārdabisks spēks.Viņš nebaidījās,taču es gan.Man bija bail,ka viņu zaudēšu.