Starp tevi un mani ir valoda.8

Ir dienas vidus, tāds rāms pusdienlaiks. Ielas malā stāv divi cilvēki un sarunājas. Tā pavisam ierasti, ikdienišķi, par dzīvu un veselību, par politiku un krīzi. Mūsu valoda ir tas brīnums, ar kuras palīdzību mēs varam viens otru saprast, pateikt kaut ko svarīgu, paust savas jūtas. Ar to arī cilvēki atšķiras no dzīvnieka, ka spēj runāt. Kaut gan itin bieži ir redzēts, ka arī cilvēki uzvedās kā zvēri. Viņi lielās dusmās sit otram, pat nogalina. Es uzskatu, ka mierīga izrunāšanās būtu daudz labāka, tāpēc jau pastāv valoda, lai to lietotu. Kaut gan ir arī tāds teiciens „Man trūkst vārdu”. Dažreiz cilvēks tik ļoti brīnās par kaut ko vai ir sašutis, ka nespēj atrast īstos vārdus, lai to izteiktu otram.

Mūsu valoda ir tik bagāta! Piemēram, rudens var būt ne tikai labs un slikts, bet arī devīgs, krāšņs, raibs, zeltains, saulains, lietains, brīnumains, un droši vien atrastos apzīmējumi vēl un vēl. Ja vienkāršs cilvēks nespēj tā skaisti un tēlaini savirknēt vārdus, lai otram būtu interesanti klausīties vai lasīt, tad tas izdodas dzejniekiem un rakstniekiem. Cik skaisti ir rakstījusi Aspazija:” Mazā sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa...” Šīs dzejas rindas ir tapušas jau vairākas paaudzes atpakaļ, un katrs cilvēks iztēlojas to savādāk. Un vēl Aspazija saka:” Tā kā pērles sarkanzvīlas zaļā zīļu vainagā, mirdziet, bērnu dienas mīļas, visu mūžu atmiņā.” Skaisti vai ne? Šo krāšņumu izsaka mūsu dzimtā valoda. Ar gadiem valoda kļūst arvien bagātāka, jo nāk klāt dažādi termini un svešvārdi, kurus pirms gadiem 100-200 vēl latvieši nezināja un nesaprata. Es atveru avīzi: reforma, kompromiss, ofšors, damnifikācija; nē, pašlaik tas vēl nav priekš manis, bet drīz es arī būšu draugos ar šiem vārdiem. Valoda var daudz pastāstīt, pajautāt, paskaidrot, palīdzēt, pateikt otram, ko es jūtu, un saprast, ko viņš jūt.