http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-pirkstiem-25/765397
Uz gultas mētājās vien pāris sintētiska auduma, plānas kleitas. Noliku visas kleitas vienā čupā un sapratu, ka vienīgais, ko man māte bija iedevusi bija kleitas un apakšveļa. Šeit nebija ne manu pierasto bikšu, ne T kreklu ar garajām piedurknēm.
Brīdi lūkojos uz kleitām neticīgām acīm, bet beigās izvēlējos viss vienkāršāko kleitu, kas nebija ar plašu izgriezumu priekšā.
Uzvilkusi kleitu virsū es brīdi pagorījos sev apkārt, lai sapratu vai kleita visas vietas nosedz.
„Tevi skaisti izskatās!”māte iesaucās, un es sarāvos.
Atkal viņa bija atvērusi durvis man nemanot.
„Paldies, bet vai tev nebija kādu bikšu?”liekulīgi jautāju, jo man bija jau jāapsakās par to pašu, bet es negribēju nēsāt kleitas.
Tās man atgādināja, ka esmu meitene, bet es nevēlējos tāda būt. Vēlējos ietērpties tādās drēbēs, kas noliedz un paslēpj manu būtību. Un jo vairāk man drēbes bija virsū, jo labāk es jutos.
„Ja, kādu brīdi panēsāsi kleitas, tas neko nemainīs.”māte pa visam vienkārši to pateica, un tad sakrustoja zem krūtīm rokas, tā pateikdama, ka šī saruna ir beigusies.
Skaļi nopūtos.
„Un ko es šeit tālāk darīšu? Esmu jau gandrīz pilngadīga, un man nav ne kādas izglītības. Neesmu pat pabeigusi pamatskolu.”vārgi izteicos un palūkojos uz māti.
Zināju, ka šis viss mani nemaz neinteresē, jo pie pirmās izdevības laidīšos prom. Bet tālāk, gan jau atradīšu īstos cilvēkus, kas man palīdzēs izsisties augstāk dzīvē.
„Tev par to nav jādomā!”māte balsī varēja just pielabināšanos.
Viņa centās izturēties, tā, lai man nerastos ne kādas aizdomas par viņu, un viņas plāniem.
Es viņai tikai pretim uzsmaidīju savu viss lielāko smaidu, bet iekšēji pasmējos par viņu. Neļaušu es viņai izpildīt nevienu plānu saistībā ar mani!
„Labi, tu noteikti, ka esi izsalkusi, nāc man līdzi!”māte pēkšņi paziņoja.
Iznākot ārā no Ričarda istabas mēs mērojām mazu gabaliņu līdz virtuvei, jo tā atradās diezgan tuvu Ričarda istabai.
Ienākot iekšā virtuvē man pretim iesitās ēdiena smarža, bet diemžēl es uz reiz es nespēju noteikt, kas tas ir, jo biju pieradusi, ka labāk ēdienu ir nesmaržot, ja vēlies ēst.
„Drīz arī ieradīsies mans draugs, un jūs varēsiet iepazīstināties tuvāk!”māte priecīgi nočivināja, bet es sastingu.
Nebija jau tā, ka es baidītos, bet es negribēju tik ātri satikt viņas draugu. Vispār biju cerējusi viņu nesatikt. Nevajadzēja man vēl papildus, kādu, kurš atpazītu mani. Pietikta jau ar māti!
„Kāpēc tik ātri?”es ievaidējos un pagāju soli tuvāk galdam, kas stāvēja istabas vidū.
Pēkšņi dobjš troksnis atbalsojās pa istabām, un es sapratu, ka kāds ir ienācis iekšā mājā.
„Re, kā vilku piemin tā vilks klāt!”māte iesaucās, un uzsmaidīja man.
Soļi palika aizvien skaļāki, un māte pienāca man klāt un uzlika savas rokas man uz pleciem.
Tad pavērās vaļā virtuves durvis, un pa tām ienāca puisis.
„Sveiks mīļais, atceries, šī ir mana meita, tā par kuru es tev stāstīju!”māte priecīgi noteica un saspieda ciešām manus plecus.
Bet puisis nebija tik priecīgs kā māte, jo viņam apbrīnā bija atplesta mute. Mans ķermenis arī pārsteigumā saspringa. Pretim man lūkojās jau sen zināma seja, bet jau aizmirsta.
(tas ir šodien
smi: