local-stats-pixel

Starp mums runājot (6)2

72 0

"Tetovējums? No kurienes tev pēkšņi radās tāds jautājums?
"Nezinu, tīras intereses pēc"
"Nu, tad es tev tīras intereses pēc neatbildēšu"
"Kāpēc ne? Mani tas tiešām interesē. Ja gribi, pateikšu- man arī ir viens."
"Es nemaz nejautāju, vai tev ir tetovējums.."
"Zinu. Tieši tāpēc, ka tu man neko nejautā, es beidzot uzņemšos iniciatīvu un uz jautājumiem, ko tev uzdošu, arī pats atbildēšu."
"...Kāpēc?"
"Tāpēc, ka es gribu, lai arī tev rodas tik pat liela interese iepazīt mani, kā man tevi"

* * *
Ar skaļu blīkšķi durvis attaisīja Kristofers, tādā veidā paziņojot, ka viņš ir ieradies. Un pietam vēl neapmierināts. Uzraucu uzaci, tomēr neko neteicu un turpināju lasīt savu grāmatu. Ja istabas biedrs gribēs runāt, tad gan jau liks man par to manīt. Aizcirtis durvis, viņš iestampāja iekšā, iesvieda savu somu gultā un ar izmisušu sejas izteiksmi pavērās manī.
"Džeison! Tev man ir jāpalīdz!" Kristofers pasvieda rokas augšā un tad ar pirkstiem ieķērās matos. "Es nezinu, ko darīt ar Dārtu! Visu dienu kā iekrampējusies savā istabā sēž. Izlien ārā tikai uz lekcijām."
Lēnām novērsu skatienu no grāmatas. Draugs tiešām izskatījās un izklausījās izmisis par savas māsas situāciju.
Varbūt dažreiz var likties no malas, ka viņi kopā slikti satiek, tomēr tā nav- Dārta un Kristofers vienmēr ir norūpējušies viens par otru, pašiem to gribot vai nē. Kaut arī neviens skaļi to nepiemin, bet mazais ēdiena guru nav mana istabas biedra īstais radinieks. Viņa Kristofera ģimenē ienāca, kad zēnam bija tikai astoņi gadi. Vēl tagad atceros, cik dusmīgs viņš bija, kad uzzināja, ka istaba būs jādala ar kādu svešu meiteni, kas beigās izrādījās, būs viņa jaunā māsa. Bērnībā ilgi viņi viens ar otru strīdējās un kašķējās par vissīkākajiem niekiem, tomēr gadu vēlāk, kad Kristofera dzīvē ienāca Dārta, nomira viņu tēvs, un tad dzīve sāka ritēt pavisam citu ritmu. Abi sāka saprast, cik nejauki ir izturējušies viens pret otru un sāka labāk saprasties. Protams, pārmaiņas nenotika vienas nakts laikā, tomēr pamazītiņām lietas mainījās un šoreiz uz labo pusi.
"Tu centies ar viņu runāt?" Cerīgi pajautāju un noliku grāmatu man blakus uz gultas.
"Centos? Kas tu ņirgājies? Visu dienu atklauvējos pie viņas istabas durvīm! Nekā! Vecīt, man nav ne jausmas, ko darīt!" To pateicis, Kristofers smagi atkrita gultā. Viņa piere bija savilkta grumbās, ka likās, ka tās tur kādu laiku arī paliks.
"Piedod par to, kas notika," klusām noteicu, "it īpaši par to, kam Dārtai vajadzēja iziet cauri. Ja es būtu zinājis, es ne-" Savu sakāmo nepabeidzu, jo istabas biedrs aši pārtrauca mani.
"Tur jau tā lieta, ka tu nezināji," Kristofers, roku pāri sejai novilcis, dusmīgi ierūcās. "Vai tev ir vismazākā nojausma, kas tās meitenes galvā notiek? Vai vēl labāk- sirdī?"
Noraidoši pakratīju galvu un ar nogurušu skatienu pievērsos savam draugam.
"Ja godīgi, pēdējā laikā man nav ne jausmas, ko Sāra domā vai jūt."
* * *
"Kā būtu, ja tu viņu aizvestu uz kādu kafejnīcu?" pēkšņi ierunājos, cenšoties pievērst Kristofera uzmanību sev. Draugs tikai uz mani paskatījās ar neizprotošu sejas izteiksmi un pakasīja sev pakausi.
"Kāpēc tev tā liekas laba ideja?" pēc neilga klusuma brīža, istabas biedrs ievaicājās. "Man liekas, ka ēdienu Dārtai tagad vismazāk vajag."
"Nu," piecēlos no krēsla un no galda paķeru savas atslēgas un matu gumiju. "Dārta bija tik ļoti lielā sajūsmā par to vakaru, ka izķemēja visu internetu, meklēdama labākās ēdienu receptes." Apstājos pie spoguļa un, atslēgas bikšu kabatā ielicis, sāku darboties ar saviem matiem. "Domāju, ka viņai šīs vakariņas vajag kompensēt kādā dārgā restorānā, draugu kompānijā, ko Dārta tik ļoti vēlējās. Man liekas, ka tavi māsai tas varētu tīri labi iet pie sirds."
Savācis savus matus diezgan gaumīgā copē, caur spoguli paskatījos uz draugu. Kristofers lēnām kodīja savu apakšlūpu un ar tukšu acu skatienu skatījās uz sienu. Laikam domāja, ko darīt.
"Hei, padomā par to, ko es teicu, labi? Es uz brītiņu iziešu," to pasakot, paķēru savu ādas jaku un pametu mūsu istabu, lai satiktos ar Sāru.
Īpaši laimīgs par to nejutos.
* * *
" Iesaki kādu labu veidu, kā nomierināties pirms svarīgas sarunas."
"Vispār uz to neiet un nervi būs mierīgi!"
"Pfff, baigi smieklīgi..."

* * *
Ar Sāru satikos parkā, netālu no universitātes. Šī vieta likās vispiemērotākā, jo negribēju, ja gadījumā mums sanāktu asa saruna, lai to kādas svešas ausis dzirdētu. Man jau pietika ar problēmām, nevēlējos sarakstam pievienot vēl dažas.
"Sveika," lēnām ierunājos un apsēdos uz soliņa netālu no meitenes, kas no nelielās gaidīšanas jau mazliet drebēja. Diena bija diezgan vēsa, tāpēc biju pateicīgs savai siltajai jakai, kas mani sildīja. Es jau labprāt tagad sēdētu Sārai tuvāk, varbūt pat ar plecu pieglauztos viņai klāt, bet pēc pēdējā laika notikumiem gribējās ieturēt mazu distanci starp sevi un meiteni. Nezinu, vai spēju draudzenei uzticēties.
"Kas ir ,Džeison? Kāpēc tu ar mani gribēji runāt? Nevarēji caur telefonu visu pateikt?" Meitene neapmierināti norūca un aukstuma dzīta, rīvēja rokas, lai noturētu siltumu savos jau lēni dziestošajos locekļos.
"Vai tad es nedrīkstu tevi aicināt uz tikšanos?"
Sāra tikai sausi iesmējās, "Ja tu šo uzskati par randiņu, es eju mājās."
Nopūtos pret debesīm un skatījos kā elpas garaiņi lēnām veica savu ceļu augšup. Nepaskatoties uz sev blakus salstošo meiteni, ierunājos "Es redzēju. Zini- tevi un to melno mašīnu. Vai nevēlies man paskaidrot, kas tas bija?"
Sāra pēkšņi beidza trīties un censties sasildīties, pacēla galvu un ar riebumu acīs vēroja mani." Kas, tu mani izseko, vai? Varbūt vēl labāk- esi uzsācis stalkot?"
Zināju, ka šī saruna neies tādu gaitu kādu es vēlētos. Viņa ir pārāk spītīga, un Sāras lielais ego neļaus meitenei tik viegli savus noslēpumus atklāt.
"Nē, neizsekoju, vienkārši gadījās nokļūt neīstajā vietā un laikā," es viņai strupi atbildēju. "Nu, kā tad būs - paskaidrosi vai nē?" Es jutu, ka pamazām sāku runāt draudīgā tonī, jo mani meitenes uzvedība sāka kaitināt. Sāra saknieba lūpas un aizgrieza galvu, tā mēģinot iegūt vairāk laika, lai noteikti varētu izdomāt kārtējos melus.
"Sāra!" es viņu vēlreiz uzrunāju, un meitene pret mani pagriezās.
"Zini ko, Džeison? Ej takš tu vienreiz! Man ir apnikusi tava mūžīgā pratināšana, tu uzvedies kā mani vecāki, kuri kontrolē manu dzīvi!" Sāra kliegdama bija pielēkusi kājās un bezkaunīgi skatījās man acīs. Viņas mati bija izspūruši, un apakšlūpa briesmīgi drebēja.
"Ak, tā... Tātad tu uzskati, ka man ir jāuzvedas kā idiotam un jātēlo, ka ir vienalga, ka mana meitene mani krāpj?" es pieceldamies un apstādamies viņai blakus jautāju.
Viņa man neatbildēja un skatījās tālumā, kur saule grima aiz mākoņiem. Es skatījos uz viņu un nevarēju saprast, kas notiek meitenes prātā. Šādi skatoties uz Sāru, mani sagrāba nelabums, un es beidzot sapratu, ka visam ir jāpieliek punkts un tieši tagad. "Sāra, mums ir jāšķiras, mēs vairs nevaram šādi turpināt- plēšamies kā suns ar kaķi."
Meitene pagriezās pret mani, iecirta man pliķi un sacīja: " Beidzot es no tevis tiku vaļā!" Tad viņa sakārtoja mēteli, atmeta matus ar vieglu rokas kustību un aizgāja lēni un cēli kā modes skatē. Viņas papēži klaudzēja pret bruģi, līdz izgaisa pa visam.
Es apsēdos uz soliņa, ieelpoju gaisu, un manā sirdī ielija vieglums. Es jutos ļoti labi, man likās, ka tā nebūs, jo domāju, ka pārdzīvošu par šķiršanos, bet sajūta bija tāda it kā es lidotu. Es atbrīvojos no sloga, kas nomāca manu sirdi - no Sāras. Tikai tagad sapratu to, cik ilgi es biju sevi mocījis un spīdzinājis.
Tā es sēdēju un izbaudīju to, kā noriet saule. Cēlos uz prom iešanu, kad manā kabatā novibrēja telefons. Es to izvilku no kabatas un apskatījos, kas ir sūtītājs. Man no šoka gandrīz izslīdēja telefons no rokām, bet pēdējā mirklī es to paspēju noķert. Ar roku izbraucu cauri saviem matiem un manā sejā ielija neviltots prieks, jo negaidīju, ka kādreiz sūtītāja izdomās uzrakstīt man pirmā.
Vēstule bija no Mētras.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Ir interesanti....butu jauki ja Mētra būt Dārtas labākā draudzene, kurai aizmirsu varduemotion
0 0 atbildēt