local-stats-pixel fb-conv-api

Starp mākoņiem. (13)1

72 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-makoniem-12/693561

Nākamajā dienā Rebeka nokārtoja, lai ārsts izņem manu šuvi no brūces, kura bija gandrīz jau sadzījusi, jo tā nebija dziļa. Mani izrakstīja no slimnīcas un Rebeka pati paņēma atvaļinājumu, lai, Viktorijas piekrišanas gadījumā, palīdzētu mums iekārtoties. Mēs abas ar manām mantām gājām pa ielu. Saulīte mūs sildīja, un mēs jutāmies labi.

Ar Rebeku sarunājām, ka ar lidošanu uz Angliju neaizrausimies vēl kādu nedēļu, lai Viktorija un mēs ar māsu varētu iekārtoties Rebekas dzīvoklī, un es domāju, ka tā arī būs labāk, jo par savu ideju par mammas meklēšanu Viktorijai vēl nebiju stāstījusi.

Bijām jau aizgājušas līdz manas mājas durvīm. Ieejot kāpņu telpā, kaimiņienes kaķis prasījās ārā, un es viņu izlaidu. Es lēnām kāpu augšā pa kāpnēm un Rebeka man sekoja. Tā kā dzīvojām 3.stāvā, bija dažas minūtes jākāpj augšā, bet drīz vien nonācām pie mana dzīvokļa durvīm. Es strauji pie tām apstājos, un Rebeka ieskrēja man mugurā.

- Vai, piedod. - viņa atvainojās.

- Nekas, bet tu labāk pagaidi šeit ārpusē pagaidām. - paziņoju Rebekai, kura piekrītoši pamāja un paslēpās aiz durvīm.

Dziļi ievilku elpu un vēru durvis vaļā. Pa gabalu jau dzirdēju Sofijas balsi. Verot otras durvis vaļā, dzirdēju, ka kāds pieceļas no zemes un nāk uz manu pusi.

- Kas tur ir? - dzirdēju Viktorijas balsi.

- Sveika. - attaisīju durvis līdz galam un pasmaidīju.

- Alise, ko tu šeit dari? - Viktorija izskatījās patīkami pārsteigta - Tu aizbēgi no slimnīcas vai kā ar tevi? - viņa iesmējās.

- Nē, viss ir labi, Rebeka nokārtoja, lai mani izlaiž ātrāk, tā kā mums tagad iznāca tā kā iznāca... - paskatījos Viktorijai aiz muguras. Mans pieņēmums, ka Viktorija jau kārtoja mantas kastēs, bija patiess, jo patiešām es redzēju vairākas kartona kastes, no kurām vienu Sofija šobrīd izrevidēja.

- Ammm... Viktorij... - norādīju ar pirkstu uz Sofiju. Viktorija strauji apgriezās

- Sofij, ko tu dari?? - viņa pieskrēja un paņēma Sofiju klēpī. Beidzot arī Sofija mani pamanīja un sniedzās, lai es paņemtu viņu klēpī. Labprāt pārņēmu no Viktorijas viņu, un mēs samīļojāmies.

- Cik tālu tu esi ar krāmēšanos? - jautāju Viktorjai - Kad mums jāizvācas? - gribēju to visu stāstīšanas procesu paātrināt.

- Rīt. - Viktorija nolaida acis un nopūtās. - es ceru, ka tu tai dīvainajai māsiņai neko nepateici, vai ne? - viņa cerīgi uz mani skatījās. Vienas durvis vēl joprojām bija vaļā.

- Nu... - es nožēlojot skatījos zemē. Sofija knibinājās gar maniem matiem.

- Nu nē... - dzirdēju Viktorijas balsī pārmetumu. - Alise, kāpēc tu tā izdarīji??

- Viņa piedāvāja mums palīdzēt, Viktorij! - pacēlu galvu augšā.

- Mani tas neinteresē, bet kāpēc tu to viņai pateici?! - viņa gandrīz sāka kliegt.

Rebeka, it kā zinādama, ienāca iekšā.

- Lūdzu, Viktorij, nekliedziet uz Alisi. Es tiešām vēlos jums palīdzēt. Un es neesmu tik dīvaina, par kādu jūs mani uzskatiet - viņa smaidīja. Redzēju, kā Viktorija nosarka. - Manā dzīvoklī viena istaba ir brīva, un matrači arī manā skapī stāv. - Rebeka atkārtoja visu to pašu, ko man tajā sarunā. - Es palīdzēšu jums. Varbūt sākumā es būšu viena, kas strādā, bet es domāju, ka jums nebūs problēmu atrast darbu.

Redzēju, ka Viktorija pārdomā Rebekas piedāvājumu, un manī parādījās cerība.

Pēc ilgāka klusuma brīža, kuru tikai ik pa laikam pārtrauca Sofijas bērnišķīgā balss, Viktorija beidzot ierunājās. - Nu labi... - viņa nopūtās un pasmaidīja - Tas tomēr būs labāk, nekā sēdēt uz ielas un jautāt pēc līdzjūtības.

- Paldies tev, Viktorij! - es patiesi biju laimīga un, vispirms noliekot Sofiju zemē, apmetos viņai ap kaklu.

- Jauki, mēs visas tagad varēsim dzīvot kopā - Rebeka arī izskatījās labā noskaņojumā. Lai gan, kad tad viņa tādā nav?

- Piedod, Rebek. - Viktorija ieteicās. - Ja es tevi tā drīkstu saukt, protams.

- Nav problēmu. - Rebeka plati pasmaidīja.

- Vai kāda no jums grib iedzert tēju? - Viktorija pacilāti pajautāja.

- Labprāt - abas ar Rebeku kopā iesaucāmies un sākām smieties. Paņēmu Sofiju atkal rokās un sekoju Viktorijai un Rebekai uz virtuvi, kuras jau aktīvi iepazinās viena ar otru.

Turpmāko dienu pavadījām kopā mūsu, nu jau bijušajā, dzīvoklī. Sarunas nepārtūka nevienu brīdi, tikai tajos brīžos, kad kāda no mums iedzēra tēju. Smiekli un labs garastāvoklis piepildīja namu katru minūti.

Beidzot viss sāka nokārtoties. Un tāpēc es biju laimīga.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-makoniem-14/693650

72 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

+

0 0 atbildēt