Starp eņģeļa spārniem #214

Otrā daļa


Ar drausmīgu troksni man pie auss notrinkšķēja zvans no astotās stundas. Kate jau bija aizskrējusi prom nesagaidot mani no ģitārpulciņa. Ģitāra... Viena no manām kaislībām. Skaņa, ko izvilina maigs pieskāriens stīgām, tās gludais korpuss...
Ar baudu ieelpoju brīvību. Diemžēl aromāts nebija diez ko patīkams, drīzāk smakoja pēc mazgāšanas līdzekļiem.
Apstājos palūkoties uz stundu sarakstu. Kaut kurā vietā pavīdēja vārds "vēsture". Kā ar spēju triecienu manās smadzenēs ietriecā apziņa, ka referāts vēl glabājās pie manis. Tad, kad biju aiznesusies kā vēja plēsta, lielākā daļa jau bija nodevuši savus darbus.
Uzskrēju pa kāpnēm pat nepadomājusi vai viņš maz tur ir. Tikai pie durvīmsaminstinājos. Pati sevi domās norāju: "Kas ar tevi ir, mīcies te kā sīkā. Agrāk tev pēc vārda kabatā nebija jālien, bet Kļavas priekšā sarksti sārtāka par bieti."
Atvērās durvis un es sapratu, ka viņš tur bija. Sitiens ar durvīm pa pieri bija diezgan spēcīgs, un es nostreipuļoju atmuguriski līdz palodzei.
"Ak Dievs, Aija, lūdzu piedod. Viss kārtībā? Kā tu jūties, mazā?"
"Mazā"... No viņa mutes tas izklausījās tik mīļi. "Viss kārtībā", klusām nomurmulēju. Pacēlu acis un sastapos ar viņa satraukto skatienu. "Es jums atnācu nodot darbu... Pirms tam a-aizmirsu.", no lūpām izlauzās nopūta. Kļava sāka skaļi smieties: "Tiešām spēsi paiet? Nāc apsēdies klasē. Es tevi pavadīšu uz mājām, atceros šo rītu, kad tu man
gandrīz laupīji dzīvību." Pasmaidīju un nočukstēju: "Atvainojiet.". Bet to viņš laikam nedzirdēja, tikai aplika roku ap pleciem un ieveda klasē. "Uzgaidi mirklīti, es tūlīt būšu gatavs."
Pataustīju sāpošo pieri, sitiena vietā bija radies pamatīgs puns. Aizliku tam priekšā matus. "Nu ko, varam iet. Būsi spējīga to izdarīt?" Kaut kā pasmaidīju un pamāju ar galvu. Skolā neviens vairs neaizkavējās, tikai pāris cilvēki staigāja pa gaiteni.
Ieelpoju svaigo āra gaisu, izjūtot svaigumu, kas ieplūda plaušās. Iemetu somu velosipēda grozā, kamēr Kļava lēnām soļoja līdzās. Klusām pie sevis nopūtos. Valdīja klusums, ko man pašai bija neērti pārtraukt, pat nezināju, ko varētu runāt ar savu
vēstures skolotāju. Somā ievibrējās telefons, bet ignorēju to. Nojauta teica, ka tā ir tikai Kate.
Liekas, Kļava pats bija samulsis no notiekošā, un klusums ieilga. Beidzot viņš nokremšļojās: "Tātad tu esi romantiķe? Bieži negadās sastapt tādus cilvēkus. Pastāsti kaut ko par sevi vairāk, man būtu interesanti paklausīties." Viņa pilnīgajās lūpās atplauka baltzobains smaids. Vai tiešām visu turpmāko gadu tas mani mulsinās? Domās drudžaini viss sajuka vienā čupā. "Nūū, jā, var teikt esmu tāda sapņotāja, dzīvē lidinos uz sapņu spārniem. Var teikt, ka mani interesē lielākā daļa no visa kā-gan rokdarbi, draugi, mūzika, ļoti daudz kas."
Domās atskanēja spiedzīga balstiņa: "Vai tiešām tu nevari pateikt kaut ko normālu, pajokot kaut vai.Vai vismaz mēģināt to darīt."
"Skaidrs. Ir kas padomā, ko darīt nākotnē, kāds sapņu darbs? Vai arī tas ir noslēpums?" No viņa smaida ļima kājas. "Nē, protams, nē. Vispār centīšos saistīt savu dzīvi ar kaut ko no humanitārās jomas. Laikam tas būtu man vispiemērotākais, neesmu matemātiķe." Mans prāts iebelza sev ar plaukstu pa pieri. Tagad jau nožēloju, ka vispār uzmācos viņam ar savu referātu. Šobrīd šķitās, ka manas mājas ir neaizsniedzami tālu.
Atkal iestājās neērts klusums, garām aiztraucās automašīna, kokos vīteroja putni. Paātrināju soli, lai ātrāk izbeigtu šīs mokas. Pēc pāris minūtēm vajadzētu būt mājās. "Nu ko, tūliņ es būšu klāt. Paldies, ka pavadījāt, bija jauki parunāt.", centos būt vismaz pieklājīga. Viņš pasniedzās blakus esošajā puķu dobē un noplūca milzīgu, sarkanu dāliju. "Tā tev kā atlīdzinājums par nodarītajām sāpēm.", viņš klusu iesmējās.
"Vai, paldies, nav nemaz tik traki. Ja jau esmu dzīva."
"Laikam tad es iešu. Tiksimies drīz citudien." Viņš izskatījās tik samulsis, ka gribējās pieiet un noglāstīt viņa vaigu. "Vēlreiz paldies par pavadīšanu, protams, par ziedu arī. Tad uzredzēšanos." Skrēju uz mājām, lai drīzāk tiktu savā istabā. No mugurpuses līdz ausīm atlidoja tikko dzirdams "Atā".
Aizvēru mājas durvis un atspiedos pret tām. Pār muguru pārskrēja drebuļi un pleci notrīcēja. "Mammu, esmu mājās". Viņa iznāca ar tējas krūzi rokās: "Sveika, mīļumiņ! Kaut kas noticis? Tu izskaties... mmm, saburzīta."
"Nekas nav noticis. Vienkārši esmu pārāk nogurusi, bija gara diena." Redzot viņas skatienu pievērstu dālijai manās rokās, steigšus piebildu: "To es pie mājas noplūcu, vēlos istabā ienest vasaru. Klau, tev nav kādu spēcīgu pretsāpju tablešu? Drausmīgi sāp galva." Tikai tagad sapratu ar kādu spēku man iebelza ar durvīm. "Tūlīt, uzgaidi mirklīti." Smagi nosēdos uz krēsla. Pārņēma neizmērojams nogurums, kā uz pleciem gultos milzīgs akmens. Iedzēru atnesto tableti un vilkos augšā uz savu istabu.
No krūtīm izlauzās atvieglojums nopūta, atverot durvis un ienākot telpā. Pretim tiecās pazīstamā atmosfēra, siltums un gulta. Nogāzos uz segas un iespiedu galvu spilvenā. Bija tik patīkami būt mājās, savā vietā.
Pašai nemanot biju iemigusi. Kad pamodos, saule savus starus raidīja jau no pamales, iekrāsojot to koši sārtu. Somā sataustīju telefonu un izvilku to no grāmatapakšas. Ekrānā mirgoja četras īsziņas un trīs neatbildēti zvani no Kates. Iesmējos, saprotot, ka biju par viņu pavisam aizmirsusi. Uzrakstīju atbildi, cerot, ka draudzene nav apvainojusies. Kaut gan nezinu kam būtu jānotiek, lai Kate apvainotos.
Atbilde atnāca zibenīgi, viņa jau skrēja uz parku, uz mūsu īpašo satikšanās vietu. Paķēru savu jaku un noskrēju pa kāpnēm. Lejā mamma sēdēja uz dīvāna televizora priekšā, un malkoja kafiju. "Mammu, es iziešu pastaigāt ar Kati." Nepacēlusi acis no televizora ekrāna, viņa uzsauca, lai nepalieku pārāk ilgi.
Satumsušajās debesīs līpinājās pirmās zvaigznes. Vienmēr, kad raudzījos naksnīgajās debesīs, sameklēju tur savu zvaigzni, to, kur parādījās debesjumā pati pirmā. Bērnībā vienmēr ticēju, ka tā sargā mani no visa ļaunā, un jāatdzīst, ka ticu arī tagad. Uzsmaidīju tai un lēniem soļiem devos uz parka pusi. Par spīti krēslai, redzēju pie soliņa grozāmies nelielu, tumšu siluetu.
Metos skriešus un pavisam drīz iekritu draudzenes skāvienos. Viņa jebkurā laikā spēja nomierināt, iedvest prieku un uzmundrināt. Pie auss atskanēja aizžņaugta balss: "Pagaidi, nežņaudz taču mani, dzīvot vēl gribu." Iesmējos un apsēdos uz aukstā soliņa. Bija lieliska sajūta just blakus draudzeni, just, ka dzīve ir brīnumaina, un ieelpot vēso rudens gaisu.
Kate sarāvusies drebinājās savā plānajā jaciņā. Nebija vēlēšanās neko runāt, vienkārši sēdēt un baudīt klusumu. Pamalē ausa sārts mēness, un gaisma lauzās caur vējā drebošo koku lapotni. Biju tik laimīga kā vēl nekad, no sirds izbaudot šo mirkli bez vārdiem, noslēpumaini ietītu klusuma plīvurā.
Nebija ne jausmas cik ilgi mēs šeit sēdējām piespiedušās viena otrai, bet laikam nepiešķīru nekādu nozīmi. Jutu tikai, ka mīlu visu pasauli, pat to, kas agrāk šķita riebīgs un derdzīgs. Zinu-rīt viss atgriezīsies vecajās sliedēs, bet tomēr... Šis mirklis deva ticību pārvarēt visus tos sīkumus un problēmas, kas gaida mani.
Vēl joprojām klusēdamas devāmies mājup pa šauro parka celiņu. Viņa nočukstēja tikai vienu vārdu "Paldies!", un es sapratu, ka tas nāk no sirds. Uz atvadām vēl dāvāju viņai vienu apskāvienu, un noskatījos kā sīkais stāvs nozūd tumsā. Kļuva tik skumji, ka šķita-asaras pašas sāks ritēt pār vaigiem. Bet tās bija saldas skumjas, tādas kuras dod spēku un ļauj apjēgt dzīves jēgu, kas ir dota. Pamirkšķināju atpakaļ tālajai zvaigznītei, kas mirgoja pie debesjuma, un kā likās smaidīja.