2

 69  1

Kopš atrodos šeit manu prātu nodarbina daudzi jautājumi. Dzīves laikā nebiju filozofe,drīzāk praktiskas dabas cilvēks, kurš savu prātu ar pārāk daudzām domām nemēdza nomocīt. Raugoties uz Denisu es atceros savu dēlu, un neviļus pat pasmaidu,jo abi šķiet līdzīgi.
Mēs abi stāvam viens otram pretī un katrs skatās savā virzienā. Mūsu saruna,kuru es tik ļoti vēlējos turpināt ir apstājusies,un ir tikai klusums,pie kura vēl man jāpierod. Kaut arī esmu šeit neilgu laiku,man grūti saprast kas notiek, jo es vēlos būt tuvāk savai ğimenei taču viņi ir citur, un es neredzu kā viņiem klājas. Kādreiz,kad domāju,kā tas ir nomirt, man šķita,ka es no debesīm kā filmā raudzīšos uz savējiem, zināšu ko viņi dara, domā un jūt. Taču nu esmu rūgti vīlusies, spēju būt jebkurā pasaules malā tikai ne mājās.
Lai novērstu skumjās domas, es raugoties apmulsušajā zēnā cenšos pasmaidīt. Mans smaids šķiet izmocīts,taču man par pārsteigumu, Denisa šauro lūpu kaktiņi mazliet paceļas.

-Varbūt tu zini kā es varu nokļūt mājās?
Jau atkal jautājums uz kuru man nav atbildes.
Es demonstratīvi noplātu rokas.

-Diemžēl nezinu.
Deniss izskatās vīlies. Esmu sagrāvusi viņa cerības.

-Es iešu meklēt mājas. Deniss pagriežas un itkā nenojauzdams manu klātbūtni lēnām dodas miglas virzienā.

-Pagaidi. Es nokliedzos un skrienu viņa virzienā.
Baidos,ka miglā viņš pazudīs un es nezināšu kas ar viņu noticis. Jūtos atbildīga par šo bērnu.
Deniss pat nepagriežas,bet turpina iet,līdz es viņu panāku un saķeru.

-Iesim kopā. Tu nevari šeit atrasties viens. Es gluži vai kā izmisusi viņam lūdzos.

-Man liekas,ka aiz tās miglas ir mājas. Deniss ļoti pārliecinošo nosaka.

Es pamāju.

-Iespējams. Bet es gribu tevi pavadīt,jo tu viens nevari šeit staigāt.

-Bet kad mēs atradīsim manas mājas, es nevarēšu tevi pavadīt atpakaļ,jo man mamma neļaus, un droši vien viņa ir ļoti uztraukusies un dusmīga tāpēc tev būs ātri jādodas prom,lai viņa tevi neredz,labi? Puika mazliet drebošā balsī nosaka.
Balsa ne tikai ir klusa un bikla,bet tajā jūtamas bailes un bijība pret māti.
-Labi. Dod man savu roku,lai tu nekur nepazūdi.

Mēs sadodamies rokās un ejam miglas virzienā. Ir sajūta,ka bērns mani ved, un es tam ļaujos. Šobrīd mani,atšķirībā no zēna,kurš izmisīgi grib nokļūt mājās,māc ziņķāre par to kas mūs sagaida otrpus miglai?

Komentāri 2

0/2000
Man patīk atmosfēra. Gaidu turpinājumu 🙂
 6  1 atbildēt