Pēc Jāņa sejas var noprast,ka skaļais strīds nonācis arī līdz viņa ausīm. Viņš lēnām pienāk pie pārsteigtās Zanes un mierīgā balsī nosaka.
-Tu esi pretīga un nožēlojama sieviete!
-Kā tu runā ar manu meitu, neuzdrošinies viņu apvainot!
Zanes māte metas aizstāvēt savu nogrēkojušos meitu.
-Mammu,nevajag. Ej,no kurienes nākdama un liec mani un mūs visus mierā. Man jau pietiek tavu pārmetumu un mācīšanu dzīvot,kas mani ne pie kā laba nav novedis. Tu redzi, kur es atrodos? Vai maz saproti kā es jūtos? Ej,prom!
Zane jau atkal kliedz un izplūst asarās. No malas skatoties šķiet,ka tas ir žēlabains teātris,jo asaras tek ar piepūli un nav jūtama īsta nožēla.
Sieviete neko neteikdama iziet no palātas atstājot abus skaidroties. Jānis izskatās mierīgs un savaldīgs itkā jau sen visu būtu zinājis. Atšķirībā no Gata,kurš visu notikušo uztvēra ar agresiju,Jānī tās nav itin nemaz. Viņš tikai stāv rokas sabāzis kabatās un piemiedzis acis vēro Zani.
-Mani moka divi jautājumi. Vai Gatis tev tiešām ir darijis pāri un tevi krāpis? Man vajag,lai tu to apstiprini vai noliedz.
Tagad saausos arī es. Iepazīstot Gati, sapratu,ka viņa agresīvās izpausmes ir tikai veids kā sevi aizstāvēt,viņš nav spējīgs iesist sievietei. Taču nez kādēļ vēlos dzirdēt skaidru apstiprinājumu.
Zane vēl aizvien raudot cenšas paskaidrot.
-Nu..bija viena reize kad mēs sastrīdējāmies un viņš..gribēja,nu gandrīz..
-Tad jā vai nē?
Zane mirkli padomājusi atbild.
-Nē!
Jānis ieelpo.
-Un kā ar krāpšanu?
Klusums. Zane sev tipiski noliekusi galvu.
Mirkli pagaidījis Jānis atbild Zanes vietā.
-Sapratu! Meli beigušies? Vai arī tavai nežēlībai pienākusi robeža? Tikai nesaki,ka tev žēl. Tu saproti, ko tavi meli un intrigas ir nodarījušas Gatim,tevis dēļ viņš ir miris!Tevis dēļ es pazaudēju mūsu gadiem ilgušo draudzību, es viņu nosodīju,ienīdu,lādēju,pat priecājos par viņa nāvi un domāju,ka viņš to ir pelnijis,jo tu man centies ieskaidrot,ka viņš tev darijis pāri. Es neticēju savam draugam,kas man tik daudz ir palīdzējis un ticējis man. Pateicoties viņam man ir labs amats, nauda, stāvoklis sabiedrībā un viss par ko bērnībā sapņoju. Prātam neaptverama un nepiedodama nodevība no manis. Atšķirībā no tevis es ar vainas apziņu mocīšos visu mūžu. Nekad sev nepiedošu Gata nāvi.
Tagad Jānis kliedz. Viņš ir aptvēris notikušo un beidzot viss ir salicies pa plauktiņiem,taču,diemžēl, radušās jaunas sajūtas,kas atstās nedzēšamas pēdas Jāņa iekšējā pasaulē. Man šķiet,ka viņš sev nekad nespēs piedot to,ka mīlēja tik bezsirdīgu sievieti un sekas,ko radīja aklā mīlestība.Visas šīs miljons sajūtas būs viņa sods.
Jānis iziet no palātas atstājot nobijušos Zani,jo beidzot viņas meli ir atklājušies,taču aiz tiem nāk virkne nepatīkamu seku,kas Zanei liek bažīties. Viņa ir palikusi bez līgavaiņa, iespējams,bez bērna,jo tas ir kritiskā stāvoklī un pat ja izdzīvos un apstiprināsies Jāņa paternitāte,viņš bērnu atņems, bez mājām un bez iespējas kādreiz atkal kļūt par māti.
Man rodas jautājums vai tas ir īstais sods viņas nelietīgajām darbībām?Un ja nē, tad kādām jābūt šim sodam?
Gatis atviegloti uzelpo.Strīds viņam bija kā palīglīdzeklis savu sajūtu saprašanai.
-Beidzot es jūtos burtiski vieglāks,jo ir atklājusies patiesība un mana piemiņa nebūs tik melna kā sākumā. Jānis,mani vairs neienīst un tu pat nespēj iedomāties cik tā ir laba sajūta! Īstā Zane ir atklājusies.
Viņš smaida. Šī emocija mūsu pazīšanās laikā ir saskaitāma uz vienas rokas pirkstiem un tādēļ par to priecājoties arī es smaidu.
Ironiski Zanes nelaime mums rada prieku un tas liek domāt,ka mēs paši neesam nemaz tik balti un pūkaini.
-Man jāaprauga mans bērns!
Es paceļu uzacis. Viņš par saviem vārdiem ir tik pārliecināts un tiešām jūtās kā tēvs,ka nolemju neko neteikt un sekot Gatim.
Gaiteņa galā redzam,ka starp Jāni un ārstu notiek saruna. Ātrā solī dodamies viņu virzienā.
-Ir pienākuši pieprasītie analīžu rezultāti sakarā ar jūsu pieprasīto paternitāti. Šajā gadījumā tas ir ļoti svarīgi,jo bērns ir smagā stāvoklī tāpec mēs
analīžu rezultātus pasteidzinājām. Mums ir jābūt drošiem,ka bērnam ir abi vecāki un tie spēs par bērnu parūpēties.
Jānis nepacietībā skatās uz ārstu,kurš nodot aploksni. Jānis momentāli ar trīcošam rokām to atver.
Gatis stāvēdams aiz Jāņa nespēj nociesties un satraukumā berzē rokas. Uz viņa pieres redzu pārs sviedru lāses.
Gatis par Jāni ir galvas tiesu garāks un brīdī,kad aploksne tiek atvērta Gatis pārliecas pār Jāni un iesaucas.
-Jānis nav tēvs!Tad mana nojauta bija pareiza, es esmu tēvs! Tēvs!Tēvs!
Gatis pārpilns ar prieku mani apskauj. Mūsu miesas ir ledaini aukstas un jebkāda saskare ir nepatīkama,bet Gatis to ignorē.
