12

 48  0

Mana intuīcija apstiprinās.

Pēkšņi pa dzemdību zāles durvīm guļratos izved Zani, un ātri ved uz lifta pusi. Brīdi pec tam no zāles iznāk pusmūža sieviete un viņai blakus jauns vīrietis. Abiem sejā ir raizes. Škiet Jānis to nemana,viņš uzreiz metas iztaujāt ārstus.

-Kas ir ar manu līgavu,kur viņu aizveda? Un kāpec es nedzirdu bērna raudas? Kur ir mans bērns?

Sarunu mierīgā balsī iesāk sieviete.

-Lūdzu,nomierinieties! Jūsu līgavas stāvoklis šobrīd ir vidēji smagā stāvoklī un pec ķeizergrieziena operācijas viņa ir pārvesta uz intensīvo terapiju. Tas ir drošības pasākums,paciente tiks novērota. Diemžēl, operācija bija ar sarežģījumiem un, lai glābtu sievietes dzīvību mums nācās pieņemt operatīvu un smagu lēmumu.

Klusums.

Kaut redzams,ka ārste ir ar lielu pieredzi,viņai sakāmais nāk ļoti grūti.

-Kas ir noticis ? Jūs nupat teicāt,ka viņai viss labi.

Jānis panikā ieķeras matos un tos ar spēku parauj.

-Kā jau minēju mums bija jāglābj jūsu līgava un šis smagais lēmums bija dzemdes izņemšana. Ja mēs to būtu atstājuši būtu ļoti smagas sekas. Man ļoti žēl.

Jānis nespēj aptvert teikto,kad sarunu parņem jaunais vīrietis.

-Ņemot vērā,ka bērns ir neizsnests,jo dzimis 32 nedēļā kā arī ar skābekļa badu,tad šobrīd viņš ir ļoti smagā stāvoklī, mani kolēģi neonatologi viņu novēro un dara visu iespējamo,lai jaundzimušā stāvoklis uzlabotos. Patreiz tiek gatavota pārvešana uz intensīvo terapiju,kad tas notiks mēs jums paziņosim un jūs drīkstēsiet viņu apraudzīt.Lūdzu,saglabājiet mieru.

Ārsti pēc nepatīkamo ziņu paziņošanas dodas prom,atstājot izmisuma pārņēmto,bet cerību gaidošo Jāni. Viņš atkrīt krēslā un sāk raudāt. Kāda medmāsa pamanījusi nelaimīgo vīrieti piekrien klāt un viņu pieceļ.

-Dosimies uz procedūru kabinetu,iedošu jums nomierinošu tinktūru un pēc tam aizvedīšu jūs pie bērniņa mammas.

Jānis paklausīgi dodas līdzi. Saļimis bezspēkā knapi ejot viņš turpina šņukstēt. Medicīnas māsa ik pa laikam uzmet noraizējušos skatienu.

Pēc kāda laika,kad tinktūra iedarbojusies un Jānis ir manāmi mierīgāks viņu ved pie Zanes. Mēs klusi sekojam. Nodaļa ir izremontēta,gaiša, dzeltenīgos toņos, pie sienām piekārtas fotogrāfijas ar jaundzimušajiem un viņu laimīgajiem vecākiem. Gaitenis ir šaurs,tadēļ mūs ik pa laikam iztraucē māmiņas ar bērnu gultiņām,kuras atgādina mazus ratiņus, tikai bez rokturiem,bet ar mazām riepiņām,lai tās pēc vajadzības varētu pārvietot. Daži ritenīši čīkst, liekot noprast,ka aiz mūsu mugurām brauc jaunā dzīvībiņa.

Kad ienākam palatā Zani ir grūti atpazīt. Skaistā sieviete ir bāla, aizvērtie

plakstiņi pietūkuši,mati klāti ar asinīm, un pat apklāts zem segas viņas ķermenis šķiet izmocīts un vājš. Jānis itkā aizmirsis viņu pēdējo sarunu sāk skūpstīt viņas rokas,seju, matus. Viņš kā apmāts glauda viņas galvu.

Pametu acis uz Gati. Viņš ir gandrīz tikpat bāls kā Zane. Arī viņš vēlas viņai pieskarties,bet pastiepjot roku,to atrauj,jo saprot,ka tāpat to nespēs izdarīt. Abus vīriešus moka divējādas sajūtas viņi ir dziļi vīlušies šajā sievietē,taču mīl.

Pēc brīža palātas durvis klusām atveras un pa tām ienāk medicīnas māsa. Šoreiz cita.

-Jūs varat apraudzīt savu dēlu. Es jūs aizvedīšu.

Jānis pieceļas un neko neatbildējis tikai pamāj ar galvu. Abi iziet no palātas, un mēs viņiem sekojam.

Komentāri 12

0/2000

Un es jau iepriekšējās nodaļas beigās padomāju, ka abi beigti. Atvainojos, ka tik slikti domāju, bet neredzu citu iemeslu, kāpēc cilvēkiem būtu jāraizējas.

Okei. Šis laikam bija biki ļauns komentārs Zanei. 😂

Un tagad- turpinājumu. 😄😁

 0  0 atbildēt