Mediķi uzreiz metas glābt Zani,kura viņiem ienākot istabā zaudē samaņu. Jānis pārbijies un trīcošs kā no aukstuma atkāpjas un vēro notiekošo.
-Vai es drīkstu braukt līdzi līgavai?
-Jūs esat arī bērna tēvs?
-Jā,protams.
Jānis par to ir sācis šaubīties,tādēļ pēc bērna piedzimšanas pieprasīs paternitātes testu.
-Ejam.
Es iesaucos,kad visi ir izgājuši. Jūtos satraukta par notiekošo.
Gatis nostājas priekšā durvīm.
-Neiesim.
Bez viņa mēs tiešam nekur neiesim.
-Kāpēc?
Gatis brīdi klusē un tad atbild.
-Es nezinu. Man grūti paskaidrot. Jūtos apjucis,man grūti šobrīd loģiski spriest.
Nopūšos.
-Tev nav vajadzīga loģika,lai dotos līdzi uz slimnīcu.
Gatis sarauc pieri.
-Es laikam nevēlos redzēt viņas ciešanas..un bērnu,kurš nav mans..Ja nu viņiem abiem kas notiek?
Neticami. Pirms brīža viņš no visas sirds ienīda šo sievieti, izbaudīja viņas žēlo raudāšanu,bet tagad Gatis jūt viņai līdzi. Nu jau arī es apmulstu. Šķiet tas ir lipīgi.
-Tad neieisim..?
Klusums.
Gatis stāv un raugās melnajā paklājā.
-Neiesim.
Es pieeju klāt pie Gata un kā vecam draugam uzlieku roku uz stingrā pleca. Mēs šeit esam draugi.
-Paklau, man šķiet,ka tu viņu joprojām mīli.
Es raustu lauvu aiz ūsām,vai arī esmu pārāk ziņkārīga vai arī...man ir garlaicīgi..?
Gatis nopurina manu roku un vienaldzīgi nosaka.
-Nav tiesa. Mīlestība pret viņu pazuda brīdī,kad uzzināju viņas netīros noslēpumus. Tagad jūtu tikai žēlumu. Tas arī viss.
Manas acis redz ko citu. Īsta mīlestība nezūd kādā konkrētā brīdī,tā kā veca blūze irst pamazām un klusi. Vai nu viņš viņu nekad nav mīlējis vai mīl joprojām.
-Nemāni sevi. Es saprotu,ka tu šobrīd nespēj neko mainīt un tas sāp,bet vismaz atzīsti sev to ko jūti. Varbūt tev paliks vieglāk? Varbūt tāpēc tu esi šeit,jo jūties apmaldījies.
Man sāk škist,ka šī pasaule ir kaut kas starp debesīm un elli, ceļš,kuru lēni iet nemierīgas dvēseles,līdz atrod savu mājvietu.
Gatis raugās uz mani kā uz māti,kura lasa kārtējo morāli. Mazliet tā arī jūtos.
-Man pietika ar taviem pārmetumiem,tagad tu neliec mani mierā ar saviem izdomātajiem pieņēmumiem,vai varam kādreiz paklusēt ?
Gatis kliedz.
Es mazliet satrūkstos,bet viņa skaļā balss mani nepārsteidz.
-Varam.
-Paldies.
Kādu laiku mēs sēžam klusumā. Dzirdam kaimiņus,kas ejot pa kāpņu telpu skaļi apspriež kādu tikko noskatītu filmu. Mani sāk pārņemt skumjas,jo es nekad nespēšu sarunāties ar dzīviem cilvēkiem. Es itkā esmu,bet tai pat laikā neesmu. Šī vieta man ir kā pārbāzts pieliekamais,nomācoša,tumša un ik uz soļa mani gaida kāds parsteigums.
Paceļu acis uz sienas pulksteni,jo tikai tā varu just laiku. Kopš viņu aizbraukšanas ir pagājušas trīs stundas. Pa kuru laiku ?
Gatis pamanījis manu izbrīnu ari palūkojas pulkstenī.
-Man šķiet,ka mums jādodas.
-Uz kurieni?
Droši vien uz mūsu pelēkajām mājām. Tā mūsu vietu nodēvēja Deniss.
-Uz slimnīcu.
Esmu pārsteigta.
-Kāpēc pārdomāji?
Kamēr gaidu Gata atbildi attopos slimnīcā. Mēs kā noprotu atrodamies uzņemšanas nodaļā. Visur ir cilvēki ārsti un māsiņas skrien,kāds kliedz, redzu kādu vecu kundzi,kura sēžot uz cietā krēsla dreb. Kāds ik pa laikam paiet garām pat nepajautājot par viņas pašsajūtu. Aiz pusaizvērtiem aizkariem ieraugu jaunu meiteni,kura aiz sāpēm saravusies čokurā,ari viņai vienaldzīgi neviens nepievērš uzmanību. Mani parņem šausmas un es cik vien ātri sekoju Gatim,kurš neliekas ne zinis par šeit notiekošo.
Mēs izskrienam cauri un dodamies man nezināma virzienā.
-Tu zini kur ir dzemdību nodaļa?
-Apmēram.
Uzticos Gatim,jo man nav izvēles.
Nonākot īstajā nodaļā,kuru atrodam ātri, mēs skrienam meklēt Zani,taču pirmais, ko ieraugam ir Jānis,kurš nervozi staigā gar dzemdību zāles durvīm. Viņš ir nosvīdis,sarkans, acis no nemitīgas raudāšanas aizpampušas,apģērbs vietām klāts ar asins pleķiem. Tik izmisis un skumjš.!
Šķiet,es nojaušu,ka notiek,kas nelāgs.
