Pēc Zanes teiktā es pat nepaskatos uz Gati,jo zinu,ka viņa melo.
-Es nekad neesmu Zani krāpis,goda vārds, man pat prātā kas tāds nebija! Un tā sasodītā slimība! Tātad viņa to nav dabūjusi no Jāņa un ,protams,arī no manis.Sanāk...ka viņa vēl ar kādu ir laidusi? Cik pretīgi!
Gatis attaisnojas,bet viņam tas nav jādara,jo es tagad saprotu,kas Zane par cilvēku, viņa sava labuma dēļ manipulē,melo un vērpj intrigas. Jādomā,ka tagad viņas dzīve mainīsies.
-Cik sen tu jau esi slima?
-Apmēram pus gadu.
Jānis domīgi paskatās uz Zani.
-Gatis man būtu izstāstījis,ja viņam šī slimība būtu, es to noteikti būtu zinājis.
-Vai arī pastāstīja,kā mani sita un draudēja ?
Zane pienāk pie Jāņa un apķeras viņam ap kaklu. Brīdi ļāvies,viņš ar grūtībām atraujas no skāviena,jo Zanes rokas spēcīgi apvijušās ap kaklu itkā tas būtu zars pie kura viņai jāturās,lai nenokristu.
Mēs abi ar Gati saskatamies. Viņš vienaldzīgi nosaka.
-Izrādās es sev nezinot esmu arī varmāka un šantāžists. Pēc šādas apmelošanas man tiešām gribētos viņai iesist.
Tagad saprotu visus. Zani,kura ir dziļi nelaimīga, Jāni,kurš,iespējams, ir slims ar sabiedrībā nosodāmu slimību, kā arī ar lielu varbūtību,ka arī bērns to būs ieguvis,turklāt ir pamatīgi apmānīts un Gati kuram nākas uzzināt ļoti nepatīkamu patiesību par bijušo mīļoto. Turklāt ar Zanes palīdzību viņš paziņu lokā ir kļuvis par nīstamu nelieti.
Un kas notiks ar bērnu? Dzīve būtu sasodīti netaisna,ja viņš būtu slims. Mātei būtu jācieš par saviem grēkiem nevis viņas nevainīgajai atvasei,kurai jāpiedzimst gluži vai kā ar slimības zīmogu uz pieres.
Zane sajutusi līgavaiņa vienaldzību apgriežas un dodas uz guļamistabu,kur ar demonstratīvu spēku aizcērt durvis.
Jānis apsēžas dīvānā, paceļ acis uz sienas pulksteni,kurš rāda nedaudz pāri trijiem dienā un paņem telefonu, intensīvi tajā kaut ko meklē un tad zvana.
-Labdien, vai tuvākajā laikā būtu iespējama vizīte pie ģimenes ārsta? ...Jā,pēc iespējas ātrāk.. Ļoti labi, trešdien vienos ieradīšos. Paldies,visu labu. Sarunai beidzoties Jānis nomet telefonu uz dīvāna un sāk berzēt plaukstas līdz tās kļūst sārtas.Viņš ir manāmi satraucies. Nepatīkamais jaunums ir izmainījis viņa domas par Zani, tā vietā radot šaubas un neticību ka arī nepārliecinātību par izsapņoto nākotni. Šobrīd nekas nav viņa kontrolē.
Pēkšņi atskan Zanes kliedziens.
-Jāni! Mums jābrauc uz slimnīcu!
Gatis satrūkstas un automātiski skrien guļamistabas virzienā,bet Jānis itkā nedzirdējis kliedzienu turpina sēdēt ērtajā dīvānā.
Mani pārsteidz abu reakcijas. Šķiet,vajadzētu būt otrādāk.
-Jāni! Lūdzu,nāc,palīdzi man!
Zane izmisumā kliedz.
Skrienu skatīties,kas notiek un redzu,kā viņa panikā raud un skrien uz vannasistabu. Viņas kleitu klāj milzīgs sarkans pleķis. Kaut kas acīmredzot nav labi un arī es sāku satraukties.
Jānis beidzot noreaģē- aši pieceļas no dīvāna un skrien pie Zanes,kura panikā cenšas sevi sakopt. Redzētais Jāni nobiedē un viņš skrien pakaļ telefonam, un zvana ātrajai palīdzībai. Saruna ir ātra. Pa to laiku Zane vēl nav paspējusi neko izdarīt,jo asinis līdz ar viņas asarām turpina plūst. Viņa sēž uz tualetes poda un kaut ko murmina.
-Bērns.. mans bērns. Lūdzu..
-Man operatore tikko teica,ka tu nedrīksti kustēties un tev jānomierinās,citādi asiņošana var pastiprināties.Tev jāatrodas guļus stāvoklī.
Jānis paceļ līgavu un aiznes uz guļamistabu,kur lēni un maigi nogulda. Viņiem abiem trīc rokas. Bailes un spriedze gaisā ir gluži vai sataustāmas.
-Man ļoti sāp.. Kur ir ātrie? Jāni paliec ar mani. Lūdzu!
Zane saķer Jāņa roku,kura ir mitra un karsta. Abi kopā klusē, kad beidzot sadzird zvanu pie durvīm.
