1

 37  0

Šis vīrietis tomēr mani biedē.

-Vispār,nāku iepazīties. Mēs nezinām viens otra vārdu. Mani sauc Gatis. Un kā jūs ?

Vīrietis pienāk man blakus un sveicienam pastiepj roku. Viņš smaida.Jau atkal tie spoži baltie zobi.

Es automātiski pastiepju roku.

-Evija!

-Jums ir skaists vārds. Plūstošs un škiet gluži vai maģisks.

-Paldies.

Gatis lūkojas manī un tad atkal ierunājas.

-Esmu pastāstījis savu stāstu,vai arī jums tāds būtu? Varbūt jums būtu vienkāršāk, ja mēs pārietu uz ne tik oficiālu uzrunu ?

Man labāk gribētos,lai mēs nerunātu. Šobrīd esmu apmulsusi un mana jaunā kompānija man nav īsti tīkama. Ar Denisu bija vienkāršāk.

-Labi,varam arī tā.

Gatis jautājoši vēro mani.

-Tu neatbildēji vai ari tev ir stāsts,jeb kā tu šeit nokļuvi?

Mirkli padomājusi es mazliet atcērtu.

-Tas nav nekas īpašs.

-Cilvēka aiziešana nu gan ir īpaša! Mēs aizejam tikai vienreiz un pavisam.

-Bez savas gribas vai patvaļīgi...

Es iespraucos. Šķiet visu laiku viņam to pārmetīšu,kamēr vien viņš šeit būs. Savas domas nemainīšu.

Gata seja izmainās. Viņa acis ieplešas, mutes kaktiņš sāk raustīties,bet lūpas uz brīdi itkā paveras, lai kaut ko teiktu un tad aizveras. Apmulsums viņa sejā ir nepārprotams.

-Es. Eee...m.

Šī nelaimīgā dvēsele man liek justies nelāgi. Esmu riebīga un nepavisam neatbilstu pati sev. Dzīvē tā nebūtu rīkojusies, būtu uzklausījusi,nepārmestu un varbūt pat apskautu. Iespējams,ka nokļūšana šeit liek novērtēt īsto dzīvi,bet nosodīt tos,kuri to sev atņem.

Mums abiem nekas cits neatliek kā sadzīvot,jo mēs esam tikai divi vien, nav jācieš vientulība ir kāds ar ko parunāties,tādēļ nolemju mazliet mīkstināt savi attieksmi.Un var jau būt,ka esmu pārāk skarba.

-Piedod. Laikam nevajadzēja tā teikt.

-Pats vien esmu vainīgs.

Man nav ko atbildēt un arī Gatis pagriežas un dodas prom. Viņa gaita ir lēna, mērķtiecīga un pārdomāta.

-Tu nekur tālu neaiziesi.

Es nokliedzos. Balss vairākas reizes atskan,līdz iestājas klusums. Migla itkā atkāpjas līdz ar katru Gata soli,taču no gaiši pelēkas tā pamazām veido tumšākus toņus. Mežs, kuru maigi ieskauj miglas lakats, šķiet draudīgs un tāls.

Gatis neatskatoties turpina iet.

Iespējams, viņš mani nedzird, tādēļ skrienu viņam pakaļ. Kad esmu viņu sasniegusi un pieskaros viņa plecam tas ir ledaini auksts.

-Gati! Pagaidi. Tu nekur neaiziesi.

Viņš pagriežas. Sarkanās acis liecina par raudāšanu.

- Un kur gan es palikšu?

Nopūšos.

-Tu iesi ap riņķi. Pat ja nokļūsi mežā tas izrādīsies niecīgs kā pilsētas parks ar pāris kokiem. Arī tur riņķosi. No šejienes neizbēgsi. Ja to varētu,manis šeit nebūtu.

Gatis apgriežas un plāta rokas.

-Tad kur mēs esam ?

Arī es noplātu rokas.

-Man nav ne jausmas. Mēs nesam debesīs un neesam arī ellē. Kaut kur pa vidu.

-Pēc bībeles likumiem man jau vajadzēja degt elles ugunīs.

Tagad Gatis mazliet iesmejas.

-Iespējams. Varbūt nemaz tādas elles un debesu nav?

Mēs filozofējam,bet patiesi,mēs nesaprotam, kur atrodamies. Arī es pa šo laiku to neesmu sapratusi.

-Bet dzīvei šajā vietā ir viena prieksrocība.

Gatis pagrežas manā virzienā.

-Kāda? Es šeit redzu tikai ierobežojumus.

-Tu vari atrasties jebkur,kur vēlies. Vērot savus tuviniekus būt tiem blakus,taču viņi to,diemžēl,neapjauš.Tu nevari ar viņem runt vai pieskarties.

-Kā to izdarīt?

-Tev ir jāiedomājas konkrēta vieta un jāiztēlojas,ka tieši tagad tur atrodies.

To mēs abi kopā ar Denisu iemācijāmies. Viņš iedomājās un mēs abi kopā bijām tur, kur viņš vēlējās. Viņš nebija viens,bet ar mani. Es sekoju līdzi. Man pietrūkst Denisa. Dažkārt prātoju par viņa atrašanās vietu un pazušanas iemeslu.

-Tad es zinu,kur vēlos būt!

Gatis kā satraukts puika iesaucas.Tā vien škiet,ka viņš tūlīt priekā sasitīs plaukstas un mēs abi kā filmās aizlidosim uz sapņu zemi.

-Bet es nāku komplektā. Tikai nezinu kāpēc.

Jūtu savā sejā iezogamies smīnu.

-Nezinu,laikam ir tavs otrais vārds.

Tagad smejamies abi kopā. Šobrīd škiet svarīgāk būt tur, kur vēlas Gatis.

Komentāri 1

0/2000

Gatim pieklājības likumus nav neviens mācījis, jo sveicienam vīrietis pirmais nedrīkst pastiept roku sievietei.   

 2  0 atbildēt