8

 45  0

Denisu,diemžēl,neatrodu. Stāvu kā iemieta un raugos apkārt, bērns ir pazudis! Pēkšņi jūtos atbildīga un vainīga, jo pa šo nenosakāmo laiku esmu pieķērusies Denisam gluži vai kā savam bērnam. Un laikam jau šī pazīšanās man palīdz nepievērst uzmanību mokošajai vientulības sajūtai,kas kā izbadējies vilks draudoši glūn manā virzienā. Man gribētos atkal būt dzivai,jo sakotnējā eiforijas sajūta sāk pamazām izplanēt.

Atkal sāku grozīties sev apkārt,bet jau pierastā migla man neļauj saskatīt tālāk par pārs metriem,jo tā ir kļuvusi tumšāka un biezāka. Aizveru acis,jo migla sāk nepatikami spiest. Pēkšņi gar kājām sajūtu aukstumu, kas man liek atvērt acis. Pirmajā brīdī sabīstos,jo mana priekšā stāv jauns,izskatīgs vīrietis.

-Interesanti,kur gan es esmu?

Vīrietis plati pasmaida, atklājot spoži baltu,ideāli taisnu zobu rindu. Tādus zobus esmu redzējusi tikai zobārsta kabinetā, kā etalonus modeļu bildēs,kas piekārtas pie sienas.

Viņš nav Deniss,kuram es sakotnēji meloju.

- Laikam jau debesīs vai starp tām .

Es arī pasmaidu. Šādam smaidam nav iespējams pretoties.

- Kā to saprast? Mans plāns bija nonākt debesīs,bet laikam esmu nošāvis greizi?

Kaut arī teikais pauž nozēlu,virietis skaļi iesmejas. Viņš stāv rokas kabatās sabāzis, izbrīnīti skatās apkārt, paiet pārs metrus un atkal skatās apkārt.

Vīrieša teiktais mani pārsteidz. Kā to saprast? Vai tā bija apzināta nāve?

-Kā jūs šeit nokļuvāt?

-Es to izdarīju pats. Apzināti. Vai saprotat?

Man ir grūti ko tādu saprast, kā gan var apzināti atņemt sev dzīvību ? Bezrūpīga rīcība. Man šobrīd nav ko atbildēt.

Es stāvu un klusēju. Skatos uz jauno vīrieti kuram,manuprāt,nav vairāk par 30 gadiem,un nespēju noticēt kā tik skaistā vecumposmā var nodarīt sev pāri. Neatgriezeniski. Kad dzīve sāk uzņemt istos apgriezienus...Nespēju iedomāties! Neviļus sāku grimt atmiņās par saviem 30 gadiem,kad vīrietis mani iztraucē.

-Jūs mani nosodat?

Protams. Ne par velti savas dzīvības atņemšana tiek uzskatīta par vienu no lielākajiem grēkiem!

-Tā bija jūsu izvēle. Manām domām šeit nav vietas,jo tas jau ir izdarīts. Turklāt,esam pilnīgi svešinieki,jums man nekas nav jāpaskaidro.

Vīrietis ieskatās manās acīs un man pat nav jābūt gaišreģei,lai redzētu cik tajās sāpju un ciešanu. Lielās mandeļveida acis ir izplestas, zīlītes platas, un pār biezajām skropstām plakstiņi pēkšņi izskatās noslīdējuši. Pirmo reizi ieraugot viņs škita laimīgs,taču tagad viss ķermenis izskatās nošļucis.

- Nezinu kāpēc,bet es vēlos paskaidrot.

Sajūtos kā mamma,kas vēlas dzirdēt paskaidrojumus, ieraugot savu dēlu pārnākam no neatļautas ballītes.

Apsēžos uz tuvākā akmeņa,salieku rokas klēpī un gaidu.

-Stāstiet,ja vēlaties!

Komentāri 8

0/2000

Turpinājumu.😁 Bet gribētos biežāk. Nu tā..apmēram reizi divās dienās. Tas būtu pietiekami.

https://media.tenor.com/images/29c96c15bfb41b0d1306a86dfdc0e7f5/tenor.gif

 0  0 atbildēt