Šodien es gāju mājās. Bija tumšs un drēgns vakars. Ārā pūta nikns vējš, tāpēc ātrāk vēlējos nokļūt siltumā. Kad nokļuvu pie daudzdzīvokļu mājas, kurā es dzīvoju, mani pārņēma dīvaina priekšnojauta par to, kas notiks tālāk. Es tam nepievērsu uzmanību, jo vairs neesmu pussijs. Nedomājot atvēru durvis un gāju iekšā, taču manu raito soli pārtrauca kāds objekts, pret kuru atdūros. Tā kā priekštelpā bija tumšs, es ieslēdzu telefona zibspuldzi. Manām acīm tagad pavērās šausmu pilns skats. Pie griestiem karājās vairāki cilvēki. Es ātri uzspiedu policijas numuru telefonā, kurš vēl joprojām rādīja gaismu uz šiem ķermeņiem, kuros nebija ne miņas no dzīvības pazīmēm. Klausulē atskanēja kādas sievietes balss: "Valsts policija klausās, kā Jums palīdzēt?". Es neko neteicu, jo vēl joprojām biju šoka stāvoklī. Sievietes balss atkal atskanēja, tikai šoreiz viņa centās pievērst manu uzmanību. "Hallo? Kā Jums var palīdzēt?" balss vaicāja. Es atguvu realitātes sajūtu un beidzot atbildēju: "Umm... Manas daudzdzīvokļu mājas priekštelpā karājas cilvēki...". Es sapratu, cik tas muļķīgi izklausās, tāpēc turpināju: "Nu, viņi ir miruši... Es nesaprotu.". Atbildes nebija. Otrpus klausulei tikai kāds smagi elpoja. Nesapratnē es jautāju: "Vai Jūs atsūtīsiet palīdzību?". Beidzot es saņēmu atbildi, tikai tagad tā bija kāda vīrieša balss. "Tā tam ir jābūt." tā teica. Es stāvēju neizpratnē un klausījos kā pārtrūkst zvans. Pēkšņi durvis, kuras bija atvērtas, aiz manis aizcirtās. Iestājās pilnīga tumsa, un es dzirdēju skaņu, kas liecināja par to, ka cilvēki, kas karājās pie griestiem bez jebkādām dzīvības pazīmēm, nolec uz grīdas. Tad sekoja klusums, kuru piepildīja tikai mani spēcīgie un panikas pilnie sirdspuksti. Pēkšņi es jutu kāda elpu pie manas auss. "Meties četrāpus, puisīt." balss teica. Tā es zaudēju savu anālo nevainību.
