Stāsts par Slepkavniecisko vīru, ar cirvi".
Bija nakts. Ilze ar Dzintaru brauca pa šoseju, kura veda caur mežu. Zibsnija zibens, pērkons dārdēja un no debesīm lija spēcīga, tumša lietusgāze. Nebija redzama neviena cita mašīna.
"Labāk apstājamies", ieminējās Ilze.
Dzintars piekrītoši pamāja ar galvu, un uzspieda uz bremzēm, taču negaidot auto sākā slīdēt uz pielijušās šosejas. Mašīna noslīdēja no ceļa un noripoja no uzbēruma, taču apstājās, atduroties pret celmu.
Trīcošām rokām un bālu sejas izteiksmi, Dzintars pagriezās, lai apskatītos, vai ar Ilzi viss ir kārtībā. Ilze bija sveika un vesela, un Dzintars, atviegloti nopūzdamies, vērojā, kā lietuslāses atduras pret vējstiklu.
"Es apskatīšos, kas ir ar mašīnu", viņš pateica Ilzei, izkāpdams ārā no mašīnas. Negaiss nebija rimies. Ilze redzēja Dzintara siluetu apejot apkārt mašīnai. Brīdi vēlāk, viņš, pavisam izmircis, ielēca atpakaļ mašīnā.
"Auto nav tik ļoti bojāta, bet tās riteņi ir iegrimuši dubļos", viņš izdvesa, "došos meklēt kādu, kurš varētu mums palīdzēt".
Ilze manāmi nervozēja, jo zināja, ka tas tik ātri nebūs. Dzintars piekodināja - lai viņa izslēgtu priekšējos gabarītus un aizslēgtu durvis, līdz viņš atgriezīšoties.
Slepkava ar cirvi. Kautgan Dzintars šo vārdu nebija pateicis skaļi, viņi abi zināja, ko viņš ar to bija domājis, likdams aizslēgt mašīnas durvis. Šī redz bija tā vieta, kur pirms vairākiem gadiem, greizsirdīgs vīrs bija paņēmis cirvi, un līdz nāvei sakapājis savu krāpjošo sievu un izdarīja pašnāvību. Visticamāk, cirvja-kapātāja vīra gars vēljoprojām vajā tieši šo ceļa posmu.
Bija pagājušas jau vairākas minūtes, kopš Dzintars devās meklēt palīdzību. Ārpus mašīnas Ilze pēkšņi izdzirdēja kliegšanu, kā arī skaļu sitienu un citus dīvainus trokšņus. Taču tumsā viņa neko nespēja ieraudzīt.
Nobijusies, viņa nolaida sēdekli zemāk un kādu brīdi sēdēja pilnīgā klusumā, līdz izdzirdēja vēlvienu skaņu tumsā. Bum. Bum. Bum. Tās bija klusas, teju dzirdamas skaņas, kas pazuda līdz ar vēju.
Pēc brīža automašīna tika izgaismota ar spēcīgu lukturi. Likumsarga balss lika Ilzei izkāpt no mašīnas. Dzintars noteikti bija atradis policijas ekipāžu, Ilze atviegloti nodomāja. Atslēgdama durvis, viņa izkāpa no mašīnas. Tiklīdz Ilzes acis aprada ar spožo gaismu, viņa TO ieradzīja.
Blakus mašīnai, ar kājām gaisā karājās miris Dzintara ķermenis. Viņa asiņainais kakls bija iecirsts tik dziļi, ka tas knapi turējās pie ķermeņā. Pār seju uz zemes no tā plūda asinis un tecēja uz zemes. Vējš virvē pakārto ķermeni grieza tā, ka tas pret koku sitoties radījas klusas skaņas - Bum. Bum. Bum.
Ilze, kliegdama aiz bailēm, skrēja uz policista balss pusi, tāču nonākdama tuvāk, saprata, ka gaisma nenāk no lukturīša. Tur stāvēja vīrišķīgs, izgaismots siluets, ar smaidu sejā, kurš labajā rokā turēja lielu, izteikti asiņainu un asu cirvi.
Apgriezusies, Ilze metās bēgt no izgaismotā silueta, līdz atdūrās pret mašīnu. "Maukojoties apkārt, kamēr es biju uzgriezis muguru", spoks čukstēja, starp pirkstiem virpinot cirvja asmeni, "Tu biji ļoti nerātna".
Pēdējā lieta, ko Ilze redzēja, bija baismīgās slepkavas atspīdums, pret cirvja asmeni.
