3 Tikai vājie sev stāsta, ka ir paši sava likteņa noteicēji
Visa maģija sākās dienā, kad Darvens aizkavējās skolā, bet es aizgāju jau uz mūsu dzīvokli, kā jau vienmēr, es sāku gatavot, ko vien mācēju, laikam tie bija makaroni jau kādu trešo dienu pēc kārtas , taču tad durvis atspēra Darvens un ienāca iekšā, rokās viņš turēja alus 24 paku, nometa viņš to uz galda un nopūtās. Tas bija liels pārsteigums, tāpēc es jautāju:
- Kas tad tas?
- Šodien mēs svinam.
- Ko mēs svinam?
- Pieņemsim to, ka vēl viena diena ir nodzīvota,kaut kur, kaut kādai valstij noteikti šodien ir dzimšanas diena, kāds šodien kaut kur ir laimīgs, tev vajag vēl kādu iemeslu?
Tā arī atkal neko nesapratis es tikai pamāju ar galvu un turpināju gatavot to, ko mēs ikdienā ēdām un saucām par makaroniem, lai gan daudzi nepiekristu šai "makaronu" definīcijai. Darvens paņēma vienu alu un pārējo kasti ielika ledusskapī un aizgāja no virtuves. Pabeidzis gatavot kuinārijas grēku es arī paņēmu arī sev vienu pudeli un pievienojos viņam uz dīvāna, kur Darvens aizdomīgi sēdēja Acīs varēja saskatīt, ka viņam ir kaut kas padomā. Taču kā ļoti nervozs un pedantisks cilvēks es jautāju:
- Mums nevjadzētu izpildīt mājasdarbus priekš rītdienas, pirms dzeram? Skaidrs, ka tad kad sāksim dzert, neko normāli neizpildīsim.
- Nu priekš kam tev tos mājasdarbus, mēs abi mācāmies pietiekami labi, lai sekmīgi pabeigtu visus priekšmetus, kāpēc mums tērēt savu laiku ar mājasdarbiem, dzīve ir pārāk īsa, lai mēs izšķiestu savu laiku priekš tādiem mēsliem. Tu iespringsti par niekiem.
- Bet kā tad ar labākām atzīmēm, vajag taču domāt arī par nākotni, lai vismaz nebūt jāstrādā uz ielas, lai tiktu kādā universitātē un mums nebūtu jāstudē kaut kādas pilnīgi nevienam nevajadzīgas filoloģijas, vadības vai teorētiskās matemātikas?
- Kāda universitāte, kāda strādāšana uz ielas? Mēs plūdīsim pa mūsu iezīmēto ceļu, taču to darīsim tik viļņaini, cik vien iespējams. Tava izglītība ir bezjēdzīgi un mazsvarīga, svarīgākir, lai kāds tev piesedz muguru, kamēr tu virzies uz priekšu, tev vajag kādu, kas tevi nenodos. Vai tu tici Dievam?
- Ne pārāk.
- Es arī ne pārāk, bet nezinu, vai tas ir Dievs, vai kas, bet mums katram ir iezīmēts kāds dzīves ceļš un mūsu loma nākotnē, šis ceļa zīmētājs, sauc to par likteni vai Dievu, neļaus mums no tā novirzīties, neļaus mums uzkāpt ne augstāk, ne zemāk, par mūsu iezīmēto ceļu. Mēs nevaram mainīt savu nākotni. Tikai vājie sev stāsta, ka ir paši sava likteņa noteicēji, tā doma viņus mierina.
- Bet kā tad bezpajumtnieki, miljonāri? Izskatās ka viņi ir izkāpuši no saviem rāmjiem, nu no ceļa, kā tu teici.
- Kāpēc tu vispār skaties uz citu cilvēku dzīves gājumu? Ja tev ir kāda dzīve jāapspriež, tad tā ir tikai tavējā, pārējie pasaules mēsli, va tie ir bagāti, vai nabagi uz mums tas neattiecas, tie mums netraucē, tad kāpēc pievērst tiem uzmanību? Tev ir tavs laiks, tava dzīve, tas ir svarīgākais, kas tev ir.
- Sāku arī beidzot saprast, ko tu saki, jāatzīst, ka patiesība tevis teiktajā ir.
Viņš tikai apstiprinojoši piemiedza acis un pievērsās skatam uz sienu, kuru rotāja liela plaisa. Es darīju to pašu, pēc pāris aliņiem, dīvainā kārtā es jau biju ļoti apreibis un tieši, kad es to sāku apzināties Darvens sāka liktenīgo runu, kurai drošvien es tikai piekritu alus iespaidā, viņš teica:
- Zini, mums vajadzētu izdarīt kaut ko traku, es domāju, ka ir laiks mainīt mūsu garlaicīgās dzīves, cik ilgi mēs varam sēdēt mājās, dzert alu, mācīties skolā kā roboti, ir jāpierāda, ka esam dzīvi, mēs neesam roboti, mēs nekontrolējam savas dzīves, bet vismaz mēs varam pārsteigt paši sevi.
- Grūti tev nepiekrist, taču par ko tieši tu runā?
- Nu es pats vēl nezinu, piemēram, varbūt mazi izaicinājumi skolā un ārpus tās, lai vismaz padarītu savas dzīves interesantākas.
- Interesanti gan, bet kā mēs kontrolēsim, lai izaicinājumi nav pārāk traki? Protams, izklausos nožēlojami, bet negribās nekādas smagas sekas, kādas izklaides dēļ, ja tā ir domāta kā izklaide.
- Nu es domāju, ka to jau paši sapratīsim, bet tā jau nav tikai kaut kāda izklaide, tas būs pierādījums mūsu eksistencei. Tas ir augstāka mērķa vārdā. Un es domāju, ka tieši grūti izaicinājumi ir pats labākais, jo viegli izpildāmi izaicinājumi ātri vien apniktu, jo tā apziņa, ka to varēšu izpildīt visu sabeidz, galvenais jau ir šaubīties par to, ko darīsi un pārvarēt to un, protams, gūt gandarījumu, no tā ka esi paveicis ko tādu, pat, ko nekad neesi domājis darīt.
- Izklausās diezgan traki, zinu, ka atbildi tagad sniedz alus, bet es piedalos.
Pudeles turpināja ripot uz priekšu, bet stulbības un solījumu gāja savu ceļu.
- Tieši tas, ko gribēju dzirdēt, tici man, tu to nenožēlosi, es ticu, ka izaicinājumu laikā gribēsi izstāties, bet tas gandarījums, kad to būsi paveicis, visu attaisnos.
- Tad kā mēs sākam?
- Tu sāc, dāmām priekšroka.
- Ej dirst, neļausim jau no paša sākuma visam saiet grīstē.
- Nesāc jau trakot. Vienkārši dod man izaicinājumu.
- Labi, tūlīt izdomāšu vislabāko, uz ko mans apreibušais prāts ir spējīgs. Hmm. Nu labi, iesit sev.
- Sev? Varbūt labāk tev?
- Nē, nē, sev.
Man par šoku Darvens ilgi nedomādams sev arī stipri iesita, pat ļoti stipri, brīnījos, ka pa degunu nesāka tecēt asinis. Uz mirkli iestājās maģisks, moments, notika kas negaidīts, neliela eiforija, apjukums, emociju pārpilnība. Darvens izdarīja kaut ko pilnīgi stulbu, tajā mirklī es apzinājos, ka tas ir sācies, kaut kas liels gaida manu mazo dzīvi.Tā patīkamā kņudoņa vederā, kad gaidi kaut ko tajā, kas visu laiku ir bijis tukšs.
- Nu par šito tu man rīt skolā samaksāsi.
- To es gan gribēšu redzēt. Tad ja jau rīt skolā par to samaksāšu, tad šodienai tas arī viss?
- Tā izskatās.
- Labi, tad jau es laikam iešu gulēt, tomēr gribās ilgāk izgulēties, lai rīt skolā nav galīgas paģiras.
- Labi ej, es te vēl palikšu.
Aizmigt bija grūti, lai an galva griezās no alus, neliela apziņa par kaut kā gaidīšanu, neliels gandarījums, tajā kaut kas bija. Mēs visu dzīvi pavadām kaut ko gaidot, tā vismaz tas ir lelākai daļai cilvēku, tagad beidzot arī es kaut ko gaidīju, es nezinu, ko tieši, bet es gaidīju, es gaidīju, es gaidīju. Galva bija apdullusi, bet ar smaidu sejā es spēju aizmigt, jo kaut ko beidzot gaidīju.
