Pēdējais mēnesis jaunajā darba vietā ir bijis svina smaguma. Divpadsmit stundas dienā ejot cauri visām iespējamām variācijām, kas varētu notikt brīdī , kad es iesoļošu tiesā, un man būs jāaizstāv cilvēks, kurš vēl jo projām man liek skudriņām pārskriet pār muguru. Nav pat runa par to, vai viņš ir vainīgs savas sievas slepkavībā, par ko man nav ne mazāko šaubu, bet gan par viņa acu skatienu. Ledus auksts, caururbjošs un tajā nav ne kripatiņas nožēlas. Jā, man, no sava jaunā klienta, ir bail.
Bet dīvainā kārtā tas nav topošais notiesātais, kas šovakar man neļauj koncentrēties uz darbu, bet gan apsūdzības advokāts. Tomass. Kā nolāpīts lāsts, viņš karu dienu kā pulkstenis ierodas manā kabinetā, lai atgādinātu, ka man vēl ir iespēja pārliecināt savu klientu atzīties. Saīsināt tiesas ilgumu uz pusi. Un, lai arī es zinu, ka būtu priecīga nekad vairs nespert savu kāju drūmajās cietuma sienās, mana spītība neļauj man tik viegli piekāpties. Es zinu, ka esmu labs advokāts, un es neļaušu vienam vīrietim stāties manā ceļā.
Protams, nepalīdz tam visam arī tas, ka mans pretinieks ir simpātisks. Viņš ir pašpārliecināts, melniem matiem, kuri ir perfektā garumā, lai viņos gribētos ielaist pirkstus, un pievilkt viņu klāt. Vienmēr pedantiskā uzvalkā, un nedaudz atlaistā šlipsē. Viņš nekad nesmaida, bet brīžos kad viņam izdodas mani noķert nesagatavotu pret kādu no viņa miljoniem argumentu, labais lūpas kaktiņš uz milisekundi savelkas uz augšu, un man negribot nākas fantazēt, kas man būtu jādara, lai liktu viņam tā pasmaidīt vēlreiz.
Saprotot, ka šovakar mans prāts vairs pie darba efektīvi neatgriezīsies, es sakravāju mantas un dodos uz liftu. Šī ir bijusi pārāk gara diena. Liftam atveroties, manas acis ieplešas pārsteigumā, kas savukārt liek mana izbrīnas objekta kreisajai uzacij izliekties uz augšu, signalizējot, ka ironija uz viņu nav zudusi. Izskatās, ka šī tiesas prāva ne tikai man liek strādāt papildus stundas, bet arī Tomasam. Mana zemapziņa uz brīdi apsver domu apgriezties un gaidīt nākamo liftu, kamēr manas kājas, jau ir pārkāpušas lifta slieksni.
Lifta durvīm aizveroties es piespiežu sevi pagriezties pret viņu, lai sasveicinātos, bet viņa skatiens mani apklusina. Viņa skatiens ir pievērsts man, un viņa acis ir gandrīz pilnībā melnas. Man gribas atkāpties, un tajā pašā laikā, viņa skatienā ir kaut kas tik fascinējošs, ka nespēju novērsties. Es paspēju tikai pamirkšķināt, kad viņš ar gurniem jau ir piespiedis mani pie lifta sienas, rokām ieslīdot manos matos. Viņš saņem dūrē manus matus, un gandrīz sāpīgi parauj, piespiežot man pacelt galvu, un vienā mirklī viņa lūpas atrod manējās, nesaudzīgākajā skūpstā kādu esmu pieredzējusi. Mēs esam noķerti mirklī starp dimensijām, kur elpošana ir bezjēdzīga un domāšana neiespējama.
Lifta zvans atrauj mūs atpakaļ realitātē, un vienā mirklī Tomass ir atkāpies, iztaisnojies, un kā vienmēr, viņa seja ir bez jebkādas izteiksmes. Kamēr es nosarkusi stāvu savā lifta pusē, cenšoties atgūt elpu. Kā viņam tas izdodas? Lifts atveras un mums pievienojas divi vīrieši uzvalkos, bezrūpīgi sarunājoties. Es varu tikai iedomāties sevi no malas, sarkanām lūpām, nosarkušu un izpūrušiem matiem. Paralēli mana zemapziņa lamājas visās man zināmajās valodās uz vīrieti, kurš pāris sekundes atpakaļ man laupīja veselo saprātu, un tagad stāv metru no manis. Un kaut kur, dziļi iekšēji, es zinu – šī tiesas prāva būs elle.
