Šad tad ir tādi brīži, kad dzīvē viss sakārtojas un sastājas savās vietās. Liekas, ka lietas pašas notiek tā kam tām jānotiek, un pašam par maz ko ir jāuztraucas un jārūpējas. Biju aizbraucis apskatīties kā darbi sokas vecāku vasarnīcā.
Teju katram, kam ir bijusi kāda darīšana ar māju un dzīvokļu remontiem, ir labi zināma patiesība, ka būvnieku dotajiem termiņiem nekad nevar uzticēties, un parasti darbi ievelkas par pāris nedēļām vai pat mēnešiem. Tomēr par lielu pārsteigumu manis sarunātā brigāde gāja pat nedaudz termiņiem pa priekšu, un bija pabeiguši jau lielāko daļu darāmā. Tuvākajā nedēļā viņi solīja pabeigt visus darbus, un varēs pieķerties manam jauniegūtajam dzīvoklim. Tas nozīmē, ka pavisam drīz varēšu atvest vecākus un parādīt viņiem šo manu pārsteigumu. Nekādi fundamentālie darbi jau te nebija jāveic, bet tik un tā ļoti patīkams pārsteigums ir šīs brigādes darba kvalitāte un ātrumi. Turpinu arī pāris stundas dienā pelnīt naudu arī ar savu online kazino stratēģiju, un visam pa virsu, beidzot bija iestājušās pāris pavisam siltas dienas. Dzīve rādījās košās krāsās.
No Annas nebiju dzirdējis neko jau vairāk kā nedēļu, līdz beidzot saņēmu no viņas WhatsApp ziņu. Kā jau parasti, tajā ziņā nekas neliecināja, ka mums būtu bijis kāds strīds vai, ka viņa būtu mani ignorējusi visu nedēļu: “Man tevis pietrūkst! Vakarā būšu pie tevis!”. Es izlasīju šo ziņu, un nodomāju – ok, viss kā parasti, Anna atnāks labā garastāvoklī, varbūt atvainosies ka nozuda, varbūt ne. Mēs noslēgsim mieru un pēc pāris nedēļām atkal notiks kaut kāds sīkums, ko Anna pārvērtīs par grandiozu strīdu, un atkal nozudīs uz nenoteiktu laiku. Tas viss man jau ir zināms scenārijs.
Taču šodien, malkojot rīta tēju, pārdomāju savas sajūtas pret Annu pēdējā laikā, vai precīzāk - sajūtu trūkumu. Šajās dienās pat nebiju aizdomājies par viņu, un sapratu, ka man Annas nepietrūkst. Es dzīvoju savu ikdienu un labi pavadīju laiku. Notika darbi, tikos ar draugiem un mājās izbaudīju mieru, ko, dzīvojot kopā ar Annu, es reti izjutu. Šī viņas ikdienišķā pazušana un regulārās drāmas no mušas uzpūšot ziloni man jau bija apnikušas. Protams, Anna ir ārkārtīgi seksīgs zaķis, un es atceros kā es viņu iekāroju sākumā, kad pielietoju visus sev zināmos trikus, lai viņu iegūtu, bet ikdienā sadzīvot ar tādu drāmas karalieni ir diezgan nogurdinoši. Godīgi sakot, arī gultā viņa nav tā pati īpašākā meitene no tām, ar kurām man pēdējā gada laikā ir sanācis kāds piedzīvojums. Un jo īpaši mani bija nogurdinājušas viņas regulārās nozušanas un pēkšņās parādīšanās. Manuprāt, tā ir diezgan liela necieņa pret mani. Es nekad nezinu ko šajā laikā viņa dara un ar ko tiekas, bet man pa to laiku ir jādzīvo kā svētajam, jo tik pat ātri kā viņa nozūd, viņa arī mēdz parādīties atpakaļ. Un vispār, mums nav nekā kopīga izņemot fitnesu un sportisku dzīves veidu, visās pārējās lietās mums ir atšķirīgs skats uz dzīvi. Vienvārd sakot, es vairs neredzēju mūsu attiecībām nākotni. Jo vairāk par to domāju, jo vairāk sapratu, ka šovakar mūsu attiecībām es pielikšu punktu.
Pēc darba, ap sešiem vakarā, Anna ieradās pie manis dzīvoklī. Kā jau pierasts, viņa mīlīgi uķinājās un, sakot kaut kādus skaistumvārdus, apķēra mani, lai noskūpstītu. Es viņu apstādināju un pateicu, ka mums ir jāparunā. “Par ko?” - Annas tonis momentā mainījās, un varēja redzēt, ka viņa saprot - šī saruna viņai nepatiks. Es mēģināšu atstāstīt mūsu sarunu cik vien labi iespējams, nelietojot lamuvārdus, bet lieki piebilst, ka Anna neuztvēra manis teikto mierīgi. Es viņai pateicu, ka neesmu ar mieru šādām attiecībām, un viņas izgājieni man ir apnikuši. Viņa uzreiz pieķērās vārdiem un pārmetošā tonī prasīja: “kādi izgājieni?”. Es viņai paskaidroju aptuveni to, ko es jau iepriekš rakstīju, ka tā ir necieņa pret mani tā regulāri pazust uz nedēļu vai vairāk, ka viņas spēja no nekā izveidot drāmu mani sāk nogurdināt, un vispār mums nav nekādu kopēju interešu, tāpēc es neredzu jēgu turpināt šīs attiecības.
No sākuma Anna vēl centās uz katru manu iemeslu dot kaut kādu pretargumentu un mēģināja pierunāt mani mainīt domas. Viņa apsolīja, ka turpmāk vairs nepazudīs uz nedēļu, un, ja sanāks strīds, tad mēģinās to risināt savādāk. Es atbildēju, ka šie strīdi ir par daudz un par dramatisku manai gaumei. Uz ko Anna atbildēja, ka tas ir normāli, visi pāri strīdas un nav obligāti jādara viss kopā, ka var taču būt atšķirīgas intereses. Tomēr kad viņa saprata, ka es nemainīšu savas domas, tad sākās pārmetumu un uzbraucienu jūra. Annas prāt es esmu pārāk mierīgs, un es uzvedos tā it kā man viņa nebūtu svarīga. Es padomāju, ka jā, vispār es esmu mierīgs, un ar to ļoti lepojos, ka netaisu drāmas tad kad bez tām var iztikt. Tad viņa sāka braukt man augumā par to, ka es nezinu ko vēlos, un tikai izmantoju viņu. Jo tālāk mēs “runājāmies”, jo agresīvāka viņa kļuva. Es jau vairs nereaģēju uz viņas komentāriem, es tos biju gaidījis un ar šādu Annas reakciju biju rēķinājies. Vienā brīdī viņa arī piesauca Ramonu, ka viņa ir par mani brīdinājusi, ka esmu baigais sieviešu izmantotājs un tāds un šitāds babņiks. Tādus komentārus es arī uztvēru mierīgi, jo Ramonai ir aizvainojums uz mani par to, ka esmu viņu divas reizes atšuvis, tāpēc tas, ka viņa mani noliek citu acīs, mani nepārsteidz.
Beigās Anna palika pavisam rupja, un paspēja uzbraukt manam M6. Apvainoja mani, ka man šis auto ir svarīgāks par viņu, un varu tad mēģināt izdr**t to, ja vēlos. Vēl pāris apvainojumus vēlāk, viņa kārtējo reizi aizcirta mana dzīvokļa durvis, šorez visticamāk uz visiem laikiem.
Nelielas pārdomas turpinājumā - https://mistersx.com/sorry-man-ir-cita/?utm_source=spoki&utm_medium=post
