Soļi uz laimi 41

Priecīgu un gaišu pirmo adventi.❤


"Nakstnīgās Parīzes ielas. Spoži izgaismotais Eifeļa tornis. Mīļotais cilvēks blakus. Perfektāk vairs nevar būt.
Divi iemīlējušies jaunieši brauc kabrioletā pa šaurajām parīzes ielām.
Cieši kopā sadotas rokas. Skūpsti. Glāsti. Smaidi un mīlestība ietver jauniešus mīlestības pilnajā pilsētā.
- Es tev vēlos kaut ko parādīt.- jaunietis pārliecoties uz otru pusi mašīnai, iečukst mīļotajai ausī. Meitene uzsmaida pusim.
Puisis izbrauc no mazajām ieliņām un uzbrauc uz ielas, kur no rītiem un vakaros mudž no mašīnām, bet šajā vēlajā nakts stundā, viņi ir vienīgie uz plašās ielas.
Ātrums. Vējš pluinī meitenes melnos matus uz visām pusēm, puisis piestāj malā un uz meitenes pleciem uzliek savu ādas jaku.
- Paldies.- meitenes noskūpsta puisi uz vaiga un viegli uzsmaida viņam. Viņa ciešāk piespiež jakas audumu pie savas miesas un dziļi ieelpo mīļotā smaržu, kas nāk arī no jakas. Puisis atsmaida meitenei un atsāk braucienu.

Zvaigžņotas debesis. Lieli vīnogalāju lauki, un aiz tiem paveras plašā Parīze. Viņi abi sēž mašīnā un veras Parīzes sirdī.
- Cik skaisti.- meitene klusām nopūšas un uzliek galvu uz drauga pleca. Puisis pievelk sev tuvāk meiteni un cieši viņu apskauj.
Saullēkts. Debesis iekrāsojas maigi rozā, saules stari spraucas caur vīnogu stādiem.
- Dodamies?- kad saule jau ir uzlēkusi puisis meitenei čukstus jautā. Meitene viegli pamāj ar galvu un atgriežas savā vietā.

Ātrums atgriežas. Skaļa mūzika. Tukšas ielas- Brīvība.
Sadursme. Stikla plīsoņas skaņa. Kliedzini.

Slimnīcas sterilās telpas. Medmāsas, kas skraida no vienas palātas uz otru. Keila palātā mudž no ārstiem, mietene ir aizlikta aiz durvīm.
- Kā viņam ir?- Meitene, kad no palātas iznāk ārsts, pielecot no pelēkā plastmasas krēsla jautā.
- Diemžēl...-
- Nē, nē, nē. Tā nedrīkst- ārsts nespēj pabeigt teikumu, kad meitene sāk kliegt un raudot, gar sienu noslīd uz baltās slimnīcas grīdas.
- Jums vajadzētu atvadīties, jo mēs nezin cik ilgi viņš šeit vēl būs.- Ārsts vienaldzīgi nosaka un pamet meiteni raudam pie palātas durvīm.
- Tās Jums palīdzēs.- Pie viņas pieskrien medmāsiņa un iedod kaut kādas tabletītes.
- Man nekādas zāles nepalīdzēs. Viņš mirst!- meitene raud, bet tomēr pieņem sniegtās zāles.

Viņa lēnām pieceļas kājās un ieiet palātā, kurā uz nāves gultas guļ viņas mīļotais.
- Keil, tu nedrīksti mani pamest vienu. Keil, tu nedrīkst Robinu pamest vienu. Tu nedrīkst mūs pamest.- Dominika apsēžoties blakus puisim šņukst.
- Tev ir jāturpina dzīvot.
- Nē.
- Apsoli. Apsoli, man ka tu turpinās dzīvot, pat bez manis, tu ļausi vaļu savai sirdij, ja tā atradīs kādu, ko mīlēt.
- Nē.
- Apsoli.- puisis caur sāpēm nočukst un saņem meitenes roku.
- Labi.- Dominika klusām nočukst.
- Kas labi?
- Es apsolu.- meitene ieskatoties Keilam acīs saka.
- Atver šo, kad tu būsi gatava.- draugs meitenei rokās iespiež mazu kastīti.- Un vienmēr atceries, es tevi mīlu.-
- Arī es tevi mīlu.- meitene nosaka un noskūpsta pēdējo reizi puisi. Draugs lēnām atbild uz skūpstu. Viņš uzsmaida draudzenei un lēnām aizver acis.
Aparāts sāk nelāgi pīkstēt, Dominikai dodot ziņu, ka viņš ir aizgājis, viņa ir palikusi viena."

Abām divām meitenēm- Dominikai un Robinai ir sarkanas acis un vaigi no karstajām asarām, meitenes brāli ik pa laikam noslīd kāda asara.
- Akdievs.- Robina nočukst.- Un es domāju, ka tu esi slepkava. Piedod, mīļā.- Dominika cieši apskauj Keila dāvāto lāci un tajā paslēpj savu seju. Viņa vairs negribēja atgriezties tajā dienā, bet viņa zināja, ka tāda diena kādreiz pienāks.
- Kastīte.- meitenes domās ieskanas viens vārds, kas viņai liek strauji izlekt no gultas un skriet uz skapi.
Dominika atver savu dārglietu atvilktni un no tās izvelk visu saturu. Pašā atvilktnes stūrī viņa satausta mazo kastīti.
Meitene paņem kastīti un lēnām to atver.
No kastītas izbirst daudz krāsainu sirsniņu, bet viena ir pielīmēta pie vāciņan uz tās ir rakstīti astoņi vārdi " Do you marry me? I LOVE YOU."
Meitene paskatās uz mazo gredzenu, kura dimants ir sirds formā.
Meitene uzvelk mazo gredzenu sev uz pirksta, no kastītes izkrīt " spilvetiņš", kurā bija iestiprināts gredzens, zem tā guļ balta, salocīta lapa.

" Sveika, mīļa.
Es nezinu cik ilgs laiks ir pagājis kopš, es vairs neesmu tev blakus, bet cik saprotu, tu esi saņēmusies un atvērusi mazo kastīti.
Es tev šo gredzenu vēlējos sniegt saullēktā, bet es nobijos tāpēc, to atstāju pie sevis. Bet kad ārsti man paziņoja, ka es ilgi neizvilkšu, es sapratu, ka man tev vajag pasniegt to kastīti. Es zināju, ka tu neatvērsi to palātā, kad esi man blakus, tāpēc es uzrakstīju šo vēstuli.
Vienīgais, ko es tagad vēlos, lai tu atbildi uz manis uzdoto jautājumu klusām nočuksti, es vēlos dzirdēt, ko tu man būtu teikusi.

Mīļā, es ceru, ļoti ceru, ka tu turi savu solījumu- ļauj vaļu savai sirdij( es zinu, ka tu man apsolīsi :D).

Mīļā, Dominika. Domi, vienmēr atceries, ka es tev mūžīgi būšu blakus un es tevi mūžīgi mīlēšu.

Mīlu, Keils.
Tavs Keils."

Meitene ar vēstuli rokās sabrūk tur pat pie rotaslietu atvilktnes. Viņa sēž starp daudzajām sirniņām. Un klusām čukst vienu vārdu "Jā".
Skapī ieskrien meitenes brālis un draudzene, abi ieraugot meiteni sabrukušu pie viņa pieliecas. Brālis cieši apskauj savu māsu, bet draudzene no rokas izvelk viņai vēstuli.
Robina skaļi izlasla vēstuli, brālis un draudzene šokēti skatās uz raudoši meiteni.
- Viņš viņu gribēja bildināt!- Robina iekliedzas un norāda uz meitenes kreiso roku, kuru rotā Keila dāvātais gredzens.

Brālis paceļa meiteni uz rokām un aiznes viņu uz gultu. Dīns apsedz savu māsu un klusējot apsēžas gultas kājgalī. Dominikas draudzene iznāk no skapja un apguļas blakus meitenei.
- Piedod, man. Es nezināju. Es vairs tevi nepametīšu. Mēs to pārdzīvosim kopā.- Robina nosaka un noskatās kā draudzene ieslīd miegā.

***
Dominika atrodas Parīzē, pie lielā vīnogalāju lauka, viņai blakus stāv Keils. Abi veras saulrietā.
- Jā.- meitene klusām nočukst. Keils pagriežas pret meiteni un cieši viņu apskauj.
- Es tevi mīlu.- draugs saka veroties saulē, kas lēnām ceļas augšup.
- Arī es tevi mīlu.- viņa atbild un ieskatās drauga acīs, kas novērsies no saules vēro meiteni.
Puisis pieliecas pie meitenes lūpām un lēnām viņu noskūpsta.
- Es neesmu viena.- meitene nočukst.
- Tu nekad neesi bijusi.
- Bet tu mani atstāji.
- Es tev vienmēr esmu blakus, pat tajos brīžos, kad mana māsa tevi sauc par slepkavu. Es tev vienmēr esmu blakus, jo mužīgi tevi mīlešu, pat ja mūs šķir divas pasaules.

***