Soļi uz laimi 20

Meitene savas apsaitētās rokas paslēpj zem garajām džempera piedurknēm. Savus melnos matus, viņa atstāj izlaistus, kājās uzvelk savus mīļos armījnieka stila zābakus un pa virsu melnajam džemperim uzvelk garo, melno mēteli.
Meitene jau sen ir atteikusies no gaišajām un košajām krāsām savā gardrobē. Visas krāsas viņa ir nomainījusi tikai uz vienu- melno, meitenes mīļāko krāsu kopš viņu atstāja vienmēr pozitīvais draugs.
Melnajā krāsā meitene jūtas nepamanamāka, un viņa cer, ka tieši melnā krāsa meiteni paglābs no vienaudžu skatieniem un aizvainojumiem.

- Tu esi gatava?- brālis jautā Dominikai.
- Nē.- meitene papurina galvu, bet vienalga iekāpj brāļa mašīna.
- Tev jāmācas tikai daži mēneši un tu varēsi tikt prom no skolas- brālis saņemot māsas roku saka.
- Tu pat nezini, cik ļoti es to vēlos.- Dominika nočukst un sāk pievērst skatienu mājām, kas slīd garām.
- Kāpēc es Robinu vairs neesmu redzējis?
- Ieej skolā redzēsi.- meitene mazliet skarbāk atbild uz brāļa uzdoto jautājumu
- Jūs sastrīdējāties?- brālis noelšas apstājoties pie māsas skolas jautā.
- Nē, tikai viņa mani uzskata par sava brāļa slepkavu- meitene atcirt un izlec no mašīnas aizcērtot durvis. Meitene līdz šim brīdim, nebija stāstījusi, kas notiek skolā, un kāpēc viņa vairs nekontaktējas ar savu labāko draudzeni, draudzeni, kas meitenei bija tik pat kā māsa. Dominika zin, ka pēc skolas brālis viņu gaidīs mājās un gribēs runāt par to, kas notiek skolā, bet meitene to negrib, viņa grib tikai no tā visa noslēpties un vairs nerādīties.

Meitene atver skolas durvis un lēnām ieiet ēkā. Viņa dodas uz pagrabstāvu, kur stāv vidusskolas skapīši. Meitene novelk savu mēteli un iekar to skapītī, no skapīša izvelk grāmatas un aizslēdzot to ciet dodas uz kabinetu, kur notiks pirmā stunda.

Dominiku pagrabstāvā jau atkal kā katru rītu pavada skatieni un no dažiem pat ir dzirdams vārds "Slepkava" vai jautājums "Kāpēc viņa nesēž cietumā?".
Bet neviens izņemot pašu meiteni nezin, kāda ir taisnība, kā nomira meitenei svarīgākais cilvēks. Visi uzskata, ka meitene ar nazi krūtīs nogalināja savas draudzenes brāli, kurā bija neprātīgi iemīlējusies, bet viņam bija cita un Dominiku tas neapmierināja. Bet tās ir tikai baumas, pat meitenes miesīgais brālis nezin, kā nomira Keils.
Dominika jau atkal ignorē visu skatienus un teikukus, jo viņa tiem ir pieradusi, tas atkārtojas katru rītu. Meitenei vairs jau nesāp, ka viņu sauc par slepkavu un uzskata, ka viņas īstā vieta ir cietums. Meitenei tas jau ir apnicis. Viņa šos teikumus un skatienu pacieš jau vairāk kā pusgadu, līdz skolas beigām ir atlikuši tikai trīs mēneši, meitene klusībā skaita dienu, kad tiks prom no skolas uz visiem laikiem, tiks prom no skatieniem un uzbraucieniem. Bet meitenes apcelšana nebeidzas ar to, ka viņa pamet pagrabstāvu, viņai ir bail pamest skapīšu telpu, jo tur augšā pie kabinetiem, katru dienu meitene tiek nicināta savādāk.

Meitene apstājas pie baltā palodzes un gaida, kad noskanēs zvans, lai varētu doties uz stundu.
Dominika otrā gaiteņa galā saskata savu bijušo labāko draudzeni Robinu. Meitene ieraugot Dominiku sāk ļauni smaidīt un paātrina gaitu, lai ātrāk nokļūtu pie slepkavas.

- Sveika.- Robina smaidot sveicina meiteni. Bet Dominika zin, ka tas ir tikai viltus gājiens, tāpēc meitene noignorē sveicienu. Robina saķer Dominikas kreiso roku un meitenes sejā parādās sāpju grimmas.
- Ou, kādam bail no pieskārieniem.- Robina izmet.
- Kāpēc? Kāpēc tu to dari?- Meitene beidzot pajautā jautājumu, ko viņa sen jau ir vēlējusies izkliegt skaļi.
- Kāpēc? Meitenīte nesaprot, kāpēc cilvēks ir palicis ļauns ja kādreizējā labākā draudzene noglina draudzenes brāli?- Robina izsmejoši jautā.

Meitene izspraucas no palodzes un Robinas gūsta un sekojot skolotājai ieiet kabinetā, kurā notiks stunda.

Dominika pamet skolas ēku un lēnā solī dodas uz mazo ziedu veikaliņu. Veikalā meitene nopērk divas tumši sarkanas rozes- Keila mīļākos ziedu- un ar tiem rokās dodas uz kapiem, kuros dus viņas draugs.
Viņa apsēžas uz zemes, kuru klāj maza sniega kārta, pie drauga kapa un uz tā noliek ziedus.

- Keil, šodien ir 14.februāris. Viena no tavām mīļakajām dienām gadā. Tu dievināji skatīties, kā puiši savām otrajām pusītēm dāvina klēpi ar ziediem, lācīti, kurš tur sirdi un lielu šokolādes kasti, bet tev pašam nepatika sniegt tik banālas dāvanas, tāpēc tu man pasniedzi kuloniņu sirds formā ar iegrebtu vārdu "Forever" uz tās. Keil, es joprojām to nēsāju un es tevi mīlēšu mūžam, bet kāpēc tev mani vajadzēja pamest vienu, kāpēc?- meitene raudot pie puiša kapa čukst.- Kāpēc tu nevarēji šeit palikt mūžību. Keil, mana labākā draudzene mani uzskata par tavu slepkavu, es viņai nespēju izstāstīt taisnību, man ir bail no viņas reakcijas, tad es labāk paciešu tos naidpilnos skatienu un vārdu, ko viņa sniedz nekā domāju par viņas reakciju. Es tevi mīlu Keil, un tas nekad nemainīsies.- Meitene pieceļas kājās un pamet vietu, kur dus viņas mīlestība, pirms tam no pirksta novelkot mazo gredzenu, ko viņa valentīndienā dāvāja Keils, gredzenā ir iegrebti trīs simboli "D+K", Dominika gredzenu noliek pie kapakmeņa un viņu neutrauc, ka gredzens apsūbēs, viņa tikai vēlas, lai tas vienmēr atrastos pie Keila.

***

Robina apsēžas pie sava brāļa kapa un blakus divām rozēm, kas jau dus virs kapa, noliek 4 baltas rozes.
- Brāli, kāpēc tev mani vajadzēja pamest? Kāpēc Dominikai tevi vajadzēja nogalināt? Kāpēc viņa tevīm iemīlējies un nevarēja pieņemt faktu, ka tev ir cita. Kāpēc?- meitene ar asarām acīs kliedz piebbrāļa kapa, šobrīd meitenei ir vienalga, ka kapos jāievēro klusums, viņa tikai vajag atbildes uz jautājumie, bet tās viņa laikam nekad neiegūs.
Meitene pie brāļa kapakmeņa pamanu mazu spīdīgu priekšmetu viņa to satver pirkstos un lūkojas uz mazo zelta gredzentiņu.
Viņa pamana mazo grebumu gredzenā un šokā noelšas. Meitene gredzenu iebāž savā bikšu kabatā un pamet brāļa kapu.