local-stats-pixel

Sniegs.10

Manuprāt, mani ir iedvesmojis sniegs kaut ko uzrakstīt. Ludzu emotion

Es ar Luīzi devos mājup. Mazā māsa pīkstēja kā viņa vēlas tikt uz mājām. Es tikai klusi nosprauslājos un turpināju iet. Es apsolīju tēvam, ka es viņai paziņošu par mūsu mammu. Būs grūti, bet citas izejas nav. Mēs tuvojāmies kapsētai.

„Kāpēc mēs esam šeit?” mazā jautāja.

„Pie mammas atnācām...” knapi valdīju asaras.

„Viņa šeit strādā?”. Pakratīju galvu.

„Kur viņa atrodas?” Es ieturēju klusumu. Mēs bijām klāt.

Māsa vēroju mammas kapavietu. Viņa klusēja.

„Piedod... Bet mamma aizgāja bojā...” es iesāku.

„Viņa nomira tad, kad tēvs bija dzēris? Kad viņš mani ar mammu veda mājup no slimnīcas?”

„Kas tev to teica?”

„Tu...” māsa paskatījās uz mani.

„Es neko neesmu...”

„Sapņos vienmēr tu raudi... Un stāsti...”

„Es bieži naktīs neguļu... Piedod, ja naktīs uzmodināju tevi...”

„Iesim mājās?” māsa jautāja. Es pamāju. „Zini, mamma teica, ka būs sniegs.”

„Ha, ha. Nesmīdini. Sniega nebūs un mammas nav, tu pati visu redzēji!”

„Līga, vai tu man tici?” tik tiešus jautājumus māsa uzdeva reti. Es pamāju. „Tad kāpēc tu netici, ka mamma tur mūsu rokas un ved mājās?”

„Viņa ir prom. Ja viņa ir klāt, kādēļ ar mani nekad nav runājusi?!” nikni uzkliedzu uz māsu. Māsas acīs sariesās asaras. Nikni novērsos un parāvu māsu, lai mēs ātrāk tiktu mājās. Māsa izlaida vaidu, par kuru nelikos ne zinis. Riebās, ka viņa šādi jokoja.

Pietuvojušās mājām, es palaidu Luīzes roku un ieskrēju mājā. Deguna priekša māsai aizcirtu durvis. Dzirdēju kliedzienu un raudas aiz durvīm. Tēvs skrēja vērot, kas noticis, bet es aizgāju uz istabu. Nevēlējos redzēt ne viņu, ne tēvu. Iekritusi gultā, es aizvēru acis.

„Celies!” kāds čukstus mani modināja. „Mīļā, tu kavē pirmo sniegu...”

„Tas mani nerausta...” nikni nobēru un centos iemigt vēlreiz.

„Ja necelsies, tad es tev nelikšu mieru!” balss bija pārāk uzstājīga. Es piecēlos.

„Liec man mieru!!!” es izkliedzu. Pavēroju istabu. Šeit nebija neviena. Piegāju pie loga. Māsa bija ārā ar tēvu. Abi spēlējās ar mūsu suni – Roni. Es paskatījos debesīs. Ievēroju baltas pūkas krītam no debesīm. Sniegs! Manā sejā parādījās viegls smaids. Sniegs. Dzirdēju kaut kādu blīkšķi aizmugurē. Pagriezos. Ievēroju uz zemes grāmatu, ko man mamma dāvināja uz manu dzimšanas dienu. Atvēru to, no kuras izkrita vēstule. Atvēru to. „Mīļā, es zinu, ka agri vai vēlu es aiziešu. Man tev lūgums. Pieskati mazo, kurš būs ar tevi un apsoli, ka nekad uz viņu nekliegsi. Ja kādreiz sakliedz, atvainojies. Un lūdzu, smaidi par katru sīkumu. Tava mamma”

Es valdīju asaras. Vai tiešām, māsa nemeloja. Lai vai kā, es apģērbos un skrēju lejā. Es vēlējos arī izbaudīt pirmo sniegu. Izskrienot ārā no mājas, saķēru mazo māsu un sabučoju. Izveidojusi pāris pikas, iepikoju savus mīļos.

Tas, ka mani pamodināja, bija tas, kas mani pavadīja ar māsu uz mājām. „Mammu, paldies. Es tevi mīlu!”

62 0 10 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 10

0/2000

aww. man patīk.

lūdzu turpini.

0 0 atbildēt

Turpinīī .. !

0 0 atbildēt

Skaists darbs. :)

0 0 atbildēt

tiešām gribētu izlasīt stāsta turpinājumu, jo sākums ir tiešām daudzsološs, pa ja tas nebija plānots turpinātk kāgarāks stāsts. cerams, ka uzrakstīsi turpinājumu. :)

0 0 atbildēt