Sniegpārsliņas stāsts0

Jau atkal laiciņš ir pagājis, un gribu ielikt vienu savu oriģināldarbu spokos, lai arī jūs varētu palasīt ko pavisam svaigu, tad nu izbaudiet, un ja jums patika variet iečekot arī citus: http://auzans.blogspot.com/ Virpuļu virpuļiem viņa laidās uz leju. Caur lielo vēju izplezdama savus mikroskopiskos spārnus, sniegpārsliņa negribīgi tuvojās zemei. Patiesību sakot, mazā dvēselīte nebija nekas dižs. Viņa bija tikai viena no daudziem. Par viņas ģimeni varētu stāstīt stundām ilgi. Meitenes radu loks sniedzās tūkstošos, nē miljonos. Un visi radi bija tik līdzīgi viens otram. Viņas ģimenē nebija tradīcijas dot vārdus. Visas kā viena, viņas bija vienādas. Māsas īpaši nekontaktējās, un nebija arī lielas jēgas draudzēties, tāpat attiecības ātri vien noplaka, jo cik tad daudz tāda maza sniegpārsliņa savā prātā var paturēt. Jau dzemdībās, kad lielais mākonis palaida pasaulē savus bērnus, pārsliņas zināja, ka viņu liktenis šai pasaulē nav prātot vai saprast lietu būtību. Viņām nav lemts būt īpašām, tikai eksistēt īsu brīdi, kamēr siltums viņas iznīcina. Sniegpārsliņu uzdevums bija vienkāršs, ar to viņas arī devās pretī savam liktenim, zemei. Viņām bija tā jāsaldē, jāatdzesē. Būtu absurds teiks, ka sniegpārsliņu mūžs būtu nozīmīgs, viņām bija jāpaveic tikai viens vienīgs uzdevums. Taču stāsts nav par sniegpārsliņu rutīnisko darbu, te slēpjas kas vairāk. Notikumi, kas risinājās tikai pāris minūtes, bet kādai tā bija visa viņas dzīve, sākās kādā decembra pēcpusdienā, kad ārā laiks jau sāka satumst. Mākonis, pelēki baltais, todien neslinkoja, viņš radīja miljoniem sniegpārslu, katru bez vārda, bez būtības, taču pēkšņi notika kas nebijis, mākonim misējās, un pasaulē nāca viņa. Pēc izskata nepavisam ne atšķirīga. Viņa bija tāda pati, kā visas viņas māsas. Taču kaut kas nebija kā vajag. Pārsliņas sirds darbojās citādāk. Atvērdama acis, un ieraudzīdama debesis sev apkārt un miljoniem tādu kā viņa, mazā pārsliņa priecājās, ka nav viena šai pasaulē. Pārsliņa bija komunikabla, viņa uzreiz pielidoja tuvāk savai māsai, un vaicāja, kā viņa jūtas? Māsa paskatījās nicinošām acīm, un noburkšķēja, ka nav svarīgi, kā viņa jūtas, jo viņa jau ir tikai maza sniegpārsliņa, niecība. Mūsu varone sabēdājās par šādu atbildi, taču viņa bija neatlaidīga, tā nu veicot veiklus manevrus gaisā, viņa nokļuva pie kādas citas pārsliņas un vaicāja to pašu, taču arī šī pārsliņa atbildēja tikpat noraidoši un kaut ko burkšķēja par sniegpārsliņu likteni un uzdevumu šai pasaulē. Mazā pārsliņa jutās satraukta, taču viņa joprojām centās, viņa lidoja pie nākošās un atkal nākošās pārsliņas, taču atbilde visu laiku bija tā pati. Meklējot atbildi pārsliņa pavadīja pusi savas dzīves. Nu jau viņa bija pusceļā līdz zemei. Pēkšņi notika kas negaidīts, pie viņas pielidoja kāda cita pārsliņa, protams, arī viņai nebija vārda. Mazā pārsliņa paskatījās uz atlidotāju, un gaidīja, ko viņai teiks. Ilgi nenācās gaidīt. Pienācēja nopētīja mazo pārsliņu un sacīja: „Tu meklē dzīves jēgu tur kur tās nav, tu meklē draudzību un siltumu, tur kur tā nav.” Mazā pārsliņa nesaprata, tāpēc vaicāja: „Kāpēc?” Lielā atbildēja tieši: „Redzi, tu centies atrast siltas attiecības pie pārējām sniegpārsliņām, tas tev nekad neizdosies, jo mēs neesam tā radītas, sniegpārsliņas neprot dot siltumu, mēs esam aukstas, un tādas jau no dzimšanas, mūsu sirdis ir saltas, tajās tu neatradīsi siltumu, tāds ir mūsu liktenis.” Mūsu stāsta varone vēlējās vēl ko vaicāt, taču tad viņa saprata, ka tas būtu lieki, arī izpalīdzīgās pārsliņas sirds bija salta, viņa jau sen kā bija aizlidojusi tālāk, lai piepildītu savu likteni un nestu aukstumu. Pārsliņa domāja cik spēka, viņai vairs nebija atlicis daudz, pavisam drīz jau bija jāpieskaras zemei, un jāpilda sniegpārsliņas uzdevums. Taču viņa to nespēja pieņemt, sniegpārsliņas sirds bija pārāk liela un plaša, tas bija par grūtu, saprast, ka liktenis ir tik skarbs. Viņa tam nespēja noticēt. „Es negribu nodzīvot savu dzīvi nesniegdama ne vienam siltumu, es nevēlos pazust nesniegdama nevienam savu mīlestības pilno sirdi. Tas nekas, ka es esmu auksta, es noteikti varu dot kādam savu siltumu,” šādas domas pildīja mazās pārsliņas prātu. Laika palika pavisam maz, pārsliņa centās paniski ar kādu citu pārsliņu sadraudzēties, viņa centās atrast draudzīgu saikni ar vēju, viss bija velti, nevienam nerūpēja, kā jūtas pārsliņa, kurai tāpat tūlīt būs jābeidz sava dzīve. Zeme bija jau pavisam tuvu, pārējās māsas centā atrast labāko vietu, kur nolaisties, lai sasaldētu pasauli, viņas centās atrast vietu, kur būtu vajadzīgs viņu aukstums. Taču mazā sniegpārsliņa zemi vēroja pavisam savādāk, viņa meklēja vietu, kur būtu nepieciešams viņas siltums. Viņa noskatījās uz koka zariem, kas bija pilni ar sniegu, tie bija auksti un kaili, tiem noteikti bija nospļauties par sniegpārsliņas sirdi. Viņa redzēja bruģi, kas gulēja auksts un drēgns, arī tas jau bija pazudis pasaulē, bruģim noteikti bija vienalga, par kādas mazas sniegpārsliņas domām. Pēkšņi pārsliņa ieraudzīja cilvēku, kurš sēdēja drūms uz soliņa tumsā. Viņa seja bija vērsta pret sniegu, un acu skatiens nepameta vienu vienīgu punktu. Tas dedzināja caurumu ziemas sniegotajā zemē. Sniegpārsliņai beidzot tapa skaidrs, kas ir jādara, viņa piepūlēja visus spēkus, lai pietuvotos šim cilvēkam. Tas nebija viegli, jo nedraudzīgais vējš pūta uz pavisam citu pusi, taču viņai izdevās to pārvarēt un nu jau pārsliņa bija pavisam tuvu. Viņa bija tikai pāris centimetrus no cilvēka sejas, tagad tikai atlika ieplānot labāko nosēšanās vietu, lai liktu sevi pamanīt. Par piemērotāko viņa izvēlējās lielāko smaili, pašu, pašu cilvēka degungalu. Pārsliņa tēmēja tieši, bet pirms nosēšanās, viņa vēlējās tikai vienu vēlēšanos, kaut viņai izdotos izbēgt no sava likteņa un nebūt tādai, kā citām pārsliņām, viņa gribēja kādu sasildīt, un dot savai pāris minūšu ilgajai dzīvei jēgu. Beidzot pārsliņa piezemējās. Viņa trāpīja precīzi. Nu pārsliņa atradās uz paša degungala, viņa sajuta to karstumu, kas nāca no cilvēka. Pārsliņa zināja, ka dzīvot atlicis pavisam maz, tāpēc viņa vēlējās uzzināt, vai viņai izdevās. Pārsliņa skatījās uz cilvēka drūmo seju. Pēkšņi viņu pārņēma prieks, jo pārsliņa pamanīja, kā cilvēks neviļus pasmaida. Viņai bija izdevies, pārsliņa visu savu mūžu centās izbēgt no sava likteņa, un viņai tas patiešām izdevās, izkūstot pārsliņa jutās laimīga, jo viņa kādam varēja atdot savu sirdi, viņa par to bija priecīga, jo kāds skumjš cilvēks pateicoties šim mazajam radījumam nu varēja pasmaidīt.