Prologs.
Pile, viena niecīga pile, kura jau ātri vien pārvērtās vairākās. Sarkana, bet ne tik gaiša, kā gribētos. Tālumā skanēja mūzika, tā mazliet atgādināja manus sirdspukstus, kas palika lēnāki un nevienmērīgāki. Vēl viena pile, bet šoreiz no mazas koka lapiņas, sāk līt lietus, debesis apmākušās, tuvojas nakts. Siltums, niecīgs siltums, kas pārņem manu dvēseli, viss liekas tik mierīgs, tik mierīgs kā vakars jūrā pie skaidras debess. Tālumā rībina pērkons, mūzika izslēdzas, palieku tikai es un manas domas. Ir tumšs, paliek auksts, bet dvēsele joprojām silta. Roka, mana mīļā roka. Tā ir auksta, auksta kā mironim. Lietus pieskaras manai rokai, maza pilīte, caurspīdīga. Un sarkanā krāsa izzūd, kaut arī vēlējos, lai tā paliek. Drēbes jau sāk palikt mitras, domāju, ka laiks iet mājas, bet kaut kas liek man palikt. Neaprakstāma sajūta. Jūtu, ka rokas sāk drebēt, prasās pēc cigaretes. Pēc laika attopos jau ar smēķi mutē. Vismaz kaut kas mierinošs nodomāju es. Pēkšņi salecos, smēķis izkrīt no lūpām un iekrīt peļķē izmircis. Zibens, būtu vēl bijis pāris metrus uz priekšu un būtu pie dieviem, bet nē pie dieviem man būs garlaicīgi. Mana vieta ir ellē. Debesis jau mazliet skaidrākas, dīvainās domas pazudušas, laikam jāiet mājās. Velns, jau pulkstenis ir viens naktī, par daudz aizdomājos, attopos ar tukšu filtru pie lūpām, pietiek fantazēt, laiks iet mājās. Pērkons izzudis, lietus beidzies, roka vēl joprojām sarkana. Aizdomājos un ar mēli nolaizu atlikušās asinis. Hmm, metāliska garša. Nevaru vien sagaidīt, kad tikšu pie nākošās izdevības, bet rēta, tā paliks un atgādinās man par visu. Visu, kas man ir kaitējis, bet kaitēklis esi tikai un vienīgi tu pats, un kaitēkļi ir jāiznīcina.
----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Ar šādiem murgiem depresīvi cilvēki dzīvo katru dienu, es nesaku ka visi, un ne šādos veidos, bet katrs no mums ir atšķirīgs un katram ir izvēle dzīvot līdz mūža beigām, vai nomirt. Vēlētos turpināt rakstīt šādus rakstus, bet tas ir nogurdinoši, jo līdz ko doma iešaujas prātā, tā tikpat ātri tiek aizmirsta. Ja vēlaties varu rakstīt turpinājumu, bet vai man rakstīt to pirmajā vai trešajā personā rakstiet komentāros. Pirmajā pārsvarā neko jaunu nepiedomašu, viss būs depresīvs un no personīgās dzīves, trešajā ir lielāka brīvība fantazēt un izpausties, taču neko nesolu.
