Draudzene mani pēdējo reizi apskāva un es viņu. Pār viņas vaigu pāripoja negribīga asara. Es nevēlējos lai viņa raud, tādēļ notraucu no viņas vaiga asaru.
"Viss būs kārtībā!"es noteicu kaut vai pašam negribējās tam ticēt, bet man bija tam jānotic.
Meitene paskatījās bailīgi uz mani, tad viņa pagriezās uz durvju pusi kur stāvēja divi vīri ar lieliem muskuļiem un nozīmīgiem tērpiem. Tie bija policisti!
"Jūs ātrāk varētu?"vien no viņiem noteica parādīdams uz duvju pusi.
Es pamāju ar galvu un negribīgi pasmaidīju. Vēlējos lai ilgāk vēl pabūtu kopā ar draudzeni, jo šī varētu būt pēdējā reize, kad mēs vēl tiekamies!
Jūs drošvien tagad domājiet ko es esmu izdarījis, bet to ko es izdarīju pa visam netīšām. Mana sirds vēl joprojām iesāpās to atcerēdamies, bet kad to uzzinās mana tagadējā draudzene viņa nekad vairs ar mani kopā negribēs būt.
Drudzīgi apskāvu vēlreiz meiteni un devos pie policistiem. Tie mani sagrāba aiz rokām un iznesa ārā no istabas. Pēc dabas es biju diezgan sīks un vājš, bet vismaz to visu kompensēju ar savu lielo gudrību!
Kad vīri bija iznesuši mani ārā tie mani nometa zemē uz ietves.
"Tu nedosies uz cietumu, ja tu palīdzēsi mums!"viens no viņiem noteica un nopietni lūkojās uz mani.
Manā galvā šaudījās viss visādas domas, jo nezināju ko viņi grib no manis.
Pakasīju ar roku savu galvu un jautāju:
"Kas man būs jādara?"
Vīrieši saskatījās un viens no viņiem ierunājās:
"Tev būs jānovāc viens nepakļāvīgs cilvēks!"
