1

 103  0

***

- Mosties, Heil. – mani viegli sapurināja. Atvēru acis. Mēs bijām piestājuši pie kādas milzīgas viesnīcas. Nožāvājos un izstaipījos. Atsprādzēju drošībasjostu un izberzēju acis.

- Kur mēs esam? – ievaicājos un atļāvu sevi izcelt no augstās mašīnas.

- Pusceļā no mērķa. – viņš nomurmināja un apvija roku ap manu vidukli. Otrā rokā viņam bija mana mugursoma un vēl kāda melna soma. Miegaini atspiedos pret viņu un ļāvu viņam sevi vadīt. Likās, ka es varētu aizmigt turpat, pie viņa krūtīm. Samirkšķināju acis un centos neaizmigt. Jutu, ka mans prāts mazliet apskaidrojas. Iegājām reģistratūrā. Viesnīca tik tiešām bija grezna. Bet tas pašlaik nebija svarīgi. –Jā, būs labi. – Šons murmināja. Es viņu dzirdēju tikai pa pusei. – Paldies. – viņš paņēma numuriņa atslēgu un mēs čāpojām tālāk. Iekāpām liftā. Paskatījos uz Šonu. Viņš pasmaidīja un noskūpstīja manu pieri. – Drīz būsim numuriņā. Varēsi atpūsties. – viņš nomurmināja. Pamāju un pieglaudos viņam ciešāk. Lifts apstājās un mēs izkāpām no tā. Devāmies tālāk pa gaiteni līdz 456. numuriņam. Viņš atslēdza durvis un mēs iegājām iekšā. Šons nolika mantas zemē un apskāva mani. – Tu noteikti vēlēsies ieiet dušā. – viņš atlaida mani un pasmaidīja. Pamāju. – Droši ej. Es nekur nepazudīšu. – viņš piemiedza. Iesmējos un paķēru savu somu. Devos uz durvīm, uz kurām bija vannas nozīmīte. Iegāju vannasistabā un noliku somu uz grīdas. Novilku drēbes un lēni iekāpu duškabīnē. Atgriezu ūdeni un ļāvu, lai ūdens brāžas pār mani. Tas ideāli relaksēja manus muskuļus, kuri pēc ilgā brauciena mašīnā bija stīvi. Paņēmu kādu dušas želeju. Ar apelsīnu aromātu. Aši nomazgājos un noskalojos. Aizgriezu ūdeni un izlīdu no duškabīnes. Paķēru milzīgo, zilo dvieli un satinos tajā. Kādu mirkli pētīju sevi lielajā spogulī, pie vannasistabas sienas. Es biju mainījusies. Biju bālāka un izskatījos trausla. Nopūtos un atmetu uz atpakaļu dažas slapjās matušķipsnas, kuras krita manās tumši zilajās acīs. Piegāju pie somas un izvilku no somapakšas naktskreklu un baltas apakšbikses. Ļāvu dvielim noslīdēt uz grīdas. Uzvilku naktskreklu un apakšbikses. Pasmaidīju, ieraudzījusi tīģerēna zīmējumu uz naktskrekla. Iebāzu savas drēbes somā un devos laukā no vannasistabas. Šons bija atlaidies gultā un skatījās kaut kādu pārraidi. Noliku savu somu pie gultas un pārlaidu skatienu numuriņam. Šons bija uzklājis sev vietu uz dīvāna. Pasmaidīju. Viņš bija pieklājīgs. Līdz zināmai robežai. – Mana kārta. – viņš piecēlās un iesoļoja vannasistabā. Iesmējos un iekritu gultā. Tā bija mīksta un pūkaina. Vismaz man tā likās. Iekārtojos uz vēdera un blenzu televizorā. Rādīja pārraidi par leopardiem. Iegrimu tajā. Atvērās vannasistabas durvis. Šons iznāca un saraucis uzacis pārskatīja istabu. Viņš bija slapjš, muskuļots, piesedzies tikai ar dvieli. Pavērtu muti pablenzu viņā. Viņš piesarka. – Vari, lūdzu, padot manu melno somu? – viņš nomurmināja. Pamāju un izkāpu no gultas. Paņēmu viņa melno somu un aiznesu to viņam. Viņš samulsis to paņēma un iegāja atpakaļ vannasistabā. Aizgāju atpakaļ uz gultu un iekritu tajā. Ak Dievs... Ko viņš manī ir ieraudzījis?! Truli blenzu griestos. Ievilku elpu un piecēlos sēdus. Negribēju izskatīties pēc idiotes. Apsēdos uz gultas malas un blenzu uz leopardiem. Viņš iznāca no vannasistabas. Viņa mati vēljoprojām bija slapji. Viņš bija uzvilcis tikai bokseršortus. Piecēlos un ielīdu gultā. Viņš nopūtās un pienāca pie manis. – Es ceru, ka neiebildīsi, ja es nozagšu tev vienu spilvenu. – viņš pārliecās man pāri un satvēra vienu spilvenu. Iesmējos. Pakutināju viņa ribas. Viņš sāka smieties un zaudēja līdzsvaru.

- Ā! Tu esi smags! – izgrūdu smejoties. Viņš iespurdzās un atbalstījās uz rokām. – Spilvenu cīņa? – izaicināju.

- Tu izaicini? – viņš ierūcās.

- Dabiski. – iespurdzos un bliezu viņam ar spilvenu. Viņš iesmējās un satvēra brīvo spilvenu. Divus es jau biju pievākusi. Sākām demolēt viesnīcas numuriņu. Smejoties nogāzu viņu gar zemi un uzsēdos virsū. – Ha! – izgrūdu un uzmetu viņam pēdējo, nesaplēsto spilvenu. Viņa mati bija pilni ar spalvām. Arī manējie. Viņš knapi valdījās, lai nesāktu smieties. – Es zinu, ka izskatos pēc cāļa. – noburkšķēju un izvilku kādu spalvu no viņa matiem. Viņš sāka smieties. Paglūnēju. – Centrāle, mums ir nopietna problēma. Divi, traki maniaki ielauzušies viesnīcā un izvaro spilvenus. – nodeklamēju. Viņš sāka smieties vēl trakāk. Un es neizturēju. Sāku smieties. Novēlos no viņa un nokritu turpat viņam blakus. Viņš centās apturēt savus smieklus, taču tie ik pa brīdim uzliesmoja no jauna. Iespurdzos un piecēlos sēdus. – Un kurš tagad dabūs pēdējo spilvenu? – saraucu uzacis. Viņš apklusa, bet tad atkal iespurdzās.

- Dāma, protams. – viņš iebakstīja man. Iesmējos.

- Dāma... – spurdzu. Viņš iesmējās. – Man sāp presīte un vaigi. – ieņurdējos un nogūlos guļus. Viņš nogūlās man blakus un saņēma manu plaukstu. Pagriezos pret viņu un iesmējos. – Sveiks, mans draugs, Spalvainais Eņģeli. – pasmaidīju. Viņš iespurdzās.

- Sveika, Cāliene. – viņš nodeklamēja. Iesmējos.

- Mēs gulēsim uz grīdas? – iespurdzos. Viņš nožāvājās un paraustīja plecus. Iesmējos un piecēlos sēdus. Istaba izskatījās...jauki. Piecēlos kājās un nopurināju spalvas no naktskrekla. Viņš guļot raudzījās uz mani. Pasmaidīju. – Tu celsies, vai nē? – saraucu uzacis. Viņš pastiepa pretī rokas. Iespurdzos un satvēru tās. Uzrāvu viņu augšā. Likās, ka no viņa matiem izbirst kāda tonnna spalvu. Viņš sagrīļojās un mēs abi nogāzāmies. – Jupis rāvis. – iespurdzos. Viņš iesmējās un balstījās uz rokām, lai es nejustu viņa svaru. Kādu mirkli vēroju viņa rokas. Tās bija spēcīgas, bet pret mani tās vienmēr ir bijušas maigas. Ar pirkstu galiem pārbraucu pār dzīlojumiem, kuri bija saspringti uz viņa rokām. Ieskatījos viņa zaļajās acīs. Tās bija hipnotizējošas. Lēni pieskāros viņa krūtīm. Viņš pieliecās tuvāk man un maigi noskūpstīja manas lūpas. Ieviju pirkstus viņa matos un ļāvu viņam sevi aizraut.

- Vai tas būtu prāta darbs? – viņš atrāvās un cieši ielūkojās manās acīs.

- Nē, sirds. – nomurmināju un pievilku viņu sev klāt.

Komentāri 1

0/2000

hehe, nākamo

 3  0 atbildēt