local-stats-pixel

Šķērsgriezums (ĪSTAIS) #Prolologs #1.daļa7

74 0

_Prolologs_

Prinsīlijas Psihiatriskās Klīnikas uzņemšana

VĀRDS: Enija
UZVĀRDS: Makkinga
DZIMŠANAS DATI: -slēpts-
VECUMS: 16
NODAĻA: Devītā
DIAGNOZE: Pašnāvnieciskas tieksmes, atkārtoti
UZŅEMŠANA: 2 reizi
STATUSS: Veselības stāvoklis - apmierinošs. Depresija/Apātija. Gatava eksperimentam nr.4.

_1.daļa_
Atveru acis brīdī, kad palātā ienāk medmāsa. Vienā rokā viņai ir paplāte ar zālēm, bet otrā - dvielis. Neko neteikdama viņa man pasniedz zāles un gaida, kamēr es tās norīšu. Paslidinu tableti zem mēles un uzdzeru pa virsu ūdeni.
- Nomazgājies. Brokastis būs pēc 20 minūtēm, tu jau zini, kur ir ēdnīca.- viņa pasaka pirms iziet ārā no manas palātas. Caur stikla sienu es redzu viņu ieejam vēl citās devītās nodaļas palātās. Šajā nodaļā tiek iespundēti cilvēki ar psihiskiem traucējumiem vai pašnavnieciskām nosliecēm. Privātums šeit ir ir tikai vannasistabā, jo pārējās sienas ir no stikla.
Ieeju vannasistabā, izspļauju tableti podā un nolaižu ūdeni. Priecājos par iespēju nomazgāties, jo naktī esmu pamatīgi nosvīdusi, tāpēc ieeju tik karstā dušā, ka āda paliek sarkana. Karsts ūdens vienmēr mani nomierina.
Šonakt viņa atkal bija manos sapņos. Viņa kliedza, kā jau katru nakti. Viņa piezogas pie manis gan dienā, gan tad, kad guļu, jau vairāk kā gadu. Viņa sauc mani pie sevis..katru reizi.
Būtībā man tagad nevajadzētu atrasties te. Man vajadzētu būt tur, augšā, ja kaut kas tāds pastāv. Galvenais, man bija jāuzzina, vai viņa tur ir. Vai viņa tiešām mani gaida. Man vajadzēja beidzot uzzināt atbildes uz tiem bezgalīgajiem jautājumiem, uz kuriem man nevar atbildēt neviens cits kā vien viņa pati.
Bet tētis atkal mani atrada. Atkal, jo pirmajā reizē kad mēģināju tikt uz augšu pie māsas, aizmigu ar visu tablešu paciņu rokās un tētis uzreiz saprata, kas noticis. Bet šajā reizē, pirms aizmigšanas es paciņu izmetu. Mājās biju tikai es un mamma, un tā kā mamma par mani vairs neliekas ne zinis, nebija nekādas iespējas, ka viņai pēkšņi sāktu rūpēt. "Jūs viņu atvedāt pēdējā minūtē", teica ārsts tētim, pēc tam, kad no darba pārnākot viņš mani nevarēja pamodināt un steigšus manu pusdzīvo ķermeni veda uz slimnīcu. Atminoties tēta pēdējos vārdus, pirms mani atkal atveda uz šejieni, man pār vaigiem sāk tecēt asaras.
"Lūdzu, Enij, tu man esi vajadzīga", tieši tā viņš teica. -Bet man ir vajadzīga māsa - man gribējās teikt, tomēr pacietu klusu, līdz starp mums aizvērās slimnīcas mašīnas durvis.

Saģērbusies izeju no vannasistabas un taisnā ceļā uz ēdnīcu. Ēst man negribas un nemaz netaisos, bet ja kāda māsiņa to pateiks ārstam, man draud iespēja tikt barotai ar zondi. Ēdnīca atrodas 1.stāvā, bet mana nodaļa - 6. Ēst ēdnīcā ļauj tikai psihiski stabilākajiem un tiem, kas faktiski neapdraud ne savu, ne kādu citu dzīvību. Brīnums, ka palaida mani, bet es jau arī esmu ļoti klusa. Šķiet, tā normāli neesmu ne ar vienu runājusi nedēļām, ja neskaita skolā. Skolā visi zina, par manu neveiksmīgo pašnāvības mēģinājumu, bet neviens jau nesaprot īsto iemeslu. Pat mani vecāki ne un dīvaini, bet pat es ne. Vienkārši, pamostoties pēc kārtējā murga, jūtos tik bezpalīdzīga, ka vienīgā izeja šķiet viņa. Viņa jau arī pati man to liek darīt. " Atrodi mani", viņa čukstēja šonakt. Bet atrast viņu nozīmē nomirt pašai, jo cik man zināms, mana māsa ir mirusi.

Nākošās daļas pēc pieprasījuma. emotion

74 0 7 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 7

0/2000
Kopēts no ask.fm😂
0 0 atbildēt
Nākošo!! emotion
0 0 atbildēt
Samant, nākamo. 😊
0 0 atbildēt