Skatiens [8]0

Saprotu, ka garlaicīgi un īsi uzrakstīts. Bet centīšos nākošo uzrakstīt interesantu un garu.
Paldies, ka esat.
________


Es cenšos. Es patiešām cenšos. Es cenšos, vienmēr esmu centusies. Būt tā meitene, kuru gribat jūs. Bet, kuru negribu es. Bet manas domas tiek iemīdītas zemē. Samītas dubļos. Tās tiek aizmirstas. Tāpat kā visi mani sapņi. Sapluinīti pasaules vējā. Izmesti piemājas peļķē. Atgrūsti. Noniecināti.

Vai man tiks dota iespēja? Es tikai gribu...Nē, es negribu! Man tas ir vajadzīgs. Man vajag nelielu devu atbalsta. Savadāk es sabrukšu. Jo esmu kā veca ķieģeļu siena, kas pa gadiem sabrūk. Ja to atstāj novārtā. Pamet. Es sabrūku.

***

Atzīstu, ka nespēju koncentrēties literatūrai, galvā šaudījās miljoniem domu. Pati trakākā doma radās pēc stāsta 'Saites' izlasīšanas mācību grāmatā. Pamesta meitene devās meklēt tēvu. Protams, ka es tur saskatu līdzību ar sevi. Nu labi. Manu mamma nav jauka un viņu nenogalināja zilmataina ragana, bet kāda starpība? Es varētu atrast tēvu. Ne jau tāpēc, ka gribētu viņam pateikties vai palikt viņa paspārnē. Es vēlētos viņam pateikt visu. Visu.

Manam zīmulim nolūza grafīta galiņš. Saspringu. Sirds puksti skanēja galvā kā lielgabala šāvieni. Es biju nervoza.

Un man vajag atrast tēvu.

Vai viņš ir mainījies?

Vai viņš vispār vēl ir starp dzīvajiem?

Jāatzīst, es ienīdu abus savus vecākus, bet tēvu es ienīdu mazāk. Viņš nebija gluži vesels prātā, tāpēc es varēju saprast, ka viņam uznāca tie dusmu viļņi, kurus izgāza uz manis.

Mamma bija pilnīgi vesela. Bet viņa neko nedarīja. Ļāva. Smējās. Sita. Viņa bija ļauna pret mani. Tēvs vienkārši nesaprata, kas notiek. Viņš bija slims.

Vai viņš vēl tagad ir slims?

Mani pārņēma grūtsirdība. Es nezināju, ko iesākt.

Zvanam noskanot, es kā robots virzījos uz durvju pusi, sekoju pūlim. Man vairs nebija spēka.

Es soļoju, bet raudzījos tukšumā. Prom.

Tad es kādam uztriecos. Vai kāds uztriecās man. Pacēlu acis.

"Piedod," nomurmināju, centos paiet garām.

"Tu man nemaz neuzskrēji," viņš ierunājās.

"Tas nav svarīgi," atteicu, pagrūdu viņu malā un devos tālāk.

"Piedošanu vajadzēja prasīt man!" vēl sadzirdēju, ka Manuēls iesaucas. Paraustīju plecus. Tas bija bērnišķīgi. Un viņš beigās tā arī neatvainojās. Muļķīgi. Labāk vispār nebūtu uzsākusi sarunu. Kur nu vēl atvainoties.

Bet es biju pieņēmusi lēmumu. Par tēvu. Pasmaidīju. Es biju gatava.