Lēnām vēru smagos plakstiņus vaļā. Paskatījos sev apkārt un vēl joprojām atrados kabinetā. Tikai tagad es neesmu uz zemes vai gultā, es esmu uz galda un pie galda sēž Lūkass. Ātri nolecu no galda un sapratu, ka vajadzēja lēnām. Mazliet noreiba galva, bet tad viss bija kārtībā. Aši pārbaudīju sevi, vai tas izvirtulis nav neko izdarījis manam ķermenim. Kā par brīnumu, nevienas skrambiņas, vienīgi galva sāpēja no kritiena.
-Piedod, es negribēju tevi nobiedēt,- puisis vainīgi teica.
-Es nenobijos. Es biju pārāk nikna,- uzrūcu.
-Mani sirdsapziņa mocīja par to, ka tu bez mana krekla guli,- puisis neveikli iesmējās,- Tas tev, lai tu atcerētos, ka es vispār pastāvēju.
-Kāpēc tu to dari?- vaicāju.
-Ko tad?
-Esi tik jauks. Nu labi, varbūt ne visai, bet tomēr esi. Tu atdod savu kreklu man un vispār esi ieradies šeit.
-Nu, es vēl joprojām esmu nikns uz tevis, bet tas tā. Kreklu tev atdodu, lai tu atcerētos par mani un, lai tev būtu mierīgāks miegs. Es patiešām tevi sāku iemīlēt, bet laikam nav lemts.- zēns nopūtās.
-Piedod, ka tā izdarīju, vienkārši es ar savu draugu gribēju satikties,- es paskaidroju.
-Nevajadzēja melot jau no paša sākuma,- puisis mani grasījās apskaut, bet es pagāju tālāk.
-Es tevi pievīlu. Man ir kauns skatīties tev acīs un kur nu vēl apskāvienu pieņemt. Es neesmu pelnījusi. Lūdzu, brauc uz māju, izmet visu, kas saistās ar mani, bet neaiztiec istabu,- es skumji iesmējos,- aizmirsti mani.
-Ar Lanu tas nav iespējams,- zēns teica.
-Nolaupi kādu meiteni, tikai pārliecinies, ka viņa ir bagāta,- atkal iesmējos,- Aizmirsti mani. Nu labāk tagad dodies.
-Bet...- puisis gan jau atkal grasījās kaut ko stāstīt, bet es viņu pārtraucu.
-Nē, brauc prom un neskaties atpakaļ,- centos pēc iespējas niknāk uzrūkt.
-Bet atceries, tu man biji vislabākā draudzene,- puisis izgāja no istabas.
-Tu man ar,- klusām nočukstēju, bet pēc tam iesmējos,- Protams, ka draugs nevis draudzene.
Izgāju no kabineta un paskatījos pulkstenī. Tagad ir pusē deviņi. Pietiks laika, lai ātri paēstu un atvadītos no visiem. Izņēmu no ledusskapja pienu un kaut kādas bezgaršīgas brokastu pārslas. Šo ieradumu laikam nevarēšu izdzīt. Lai jau. Ātri paēdu un gaidīju Denisu ar Maiklu.
-Mēs tūlīt paēdīsim,- Deniss steigā atrāva ledusskapi un visu tā saturu izlika uz galda.
-Nesteidzies. Mēs aizbrauksim uz ziedu veikal un turpat ir benzīntanks. Tur ar es iegriezīšos. Varēsi tur nopirkt brokastis,- nomierināju savu draugu.
-Ej atvadīties,- Deniss norādīja uz viesistabas durvīm.
-Tur?- es vaicāju un puisis piekrītoši pamāja ar galvu.
Iegāju iekšā un mazākie bērnu nama iedzīvotāji sāka dziedāt. Lana man apmetās ap kaklu un iedeva tādu kā atmiņu albūmu. Rigonda man sniedza atmiņu kladi, vai arī tā ir tā slepenā dienassgrāmata.
-Paldies,- es nočukstēju.
-Tu mums zvani,- audzinātāja drīzāk pavēlēja, nevis mierīgi teica.
-Un to kladi tu pierakstīsi ar pirmo gadu augstskolā. Sāc jau ar pirmo septembri. Kad mēs atbrauksim vai arī pēc vairakiem gadiem, kad tu atbrauksi, mēs vēlēsimies izlasīt,- Rigonda mani cieši apskāva.
-Paldies vēlreiz,- tagad es varu tikai čukstēt. Kaklā stāv kamols, un ja runāšu skaļi, es sākšu raudāt.
-Mums ir jādodas,- Deniss pacēla rokas un mēs devāmies uz izejas pusi.
Izgājuši gaitenī, es pateicu Denisam, lai vēl mazlietiņ pagaida. Es paskatījos vēl pēdējo reizi uz pelēkajām sienām, kas tika bieži apzīmētas, uz baltajiem grieztiem, kur es, Lana un Deniss centāmies ar salmiņiem uzšpļaut kādu krāsu. Paskatījos uz tumšajām koka kāpnēm, kurās bieži gadījās pa skabargai. Aizgāju uz istabas centru un sāku čīkstināt grīdu. Protams, te bija arī ļoti sliktas atmiņas, bet te es pavadīju dzīves jaukākos mirkļus.
Es noteikti šeit atgriezīšos. Citu variantu nav.
Vēl minūti pastāvēju un devos uz mašīnu. Pie stūres jau sēdēja Deniss.
-Nē, nē, nē, Deniss. Sēdēsi man blakus,- es pakratīju ar pirkstu un puisis uzmeta lūpu.
-Labi, mammu,- zēns teica smalkā balstiņā.
-Pasteidzies,- iesmējos.
Apsēdāmies, piesprādzējāmies, pārprasījām Maiklam desmit reizes, vai viņš ir piesprādzējies un sākām braukt. Aizbraucu uz veikali, nopirku trīs, asinssarkanas rozes. Iebraucam arī benzīntankā, pipildīju bāku, nopirku "Karsto suni", nopirku divlitrīgu limonādi, sagaidīju abus puišus un devos uz kapiem.
Pirmā bija mamma. Pateicos viņai par to, ka deva man dzīvību, noliku rozi uz kapakmeņa un devos tālāk. Tad gāju pie Elmāra. Pateicos par pilnībā visu, ko viņš man ir sniedzis, noliku rozi uz kapa un devos tālāk. Pēdējais bija Bens. Pie viņa es pateicos par to, ka mīlēja manu māti, bet tad sāku lādēt par visu, ko viņš man nodarījis, tomēr, beigās pateicos par mantojumu. Arī noliku rozi, apkopu kapu, jo te neviens nenāk un gāju atpakaļ, uz mašīnu.
-Esi gatava?- Deniss nedroši vaicāja.
-Bet protams,- pārliecināta uzsmaidīju.
Pēc pussotras stundas es atvadījos no abiem puišiem, bet visvairāk un ilgāk apskāvu Maiklu.
-Paldies, ka izglābi,- puisis nočukstēja.
-Tu vēl neesi aizmirsis? Nav par ko,- es nobučoju zēna pieri,- Lūdzu, nekad neaizmirsti mani un pārliecinies, ka Deniss arī neaizmirst. Ja tev Deniss kaut ko neatļauj, tad piemini mani. Pasaki, ka es atbraukšu un piekaušu viņu,- iesmējos un izlauzās viena asara,- Sargi sevi.
-Tu arī un, lūdzu, nenogalē sevi,- puika lūdzoši skatījās.
-Apsolu,- un Maikls izkāpa no mašīnas.
Braucu vēl, apmēram, pusstundu. Piebraucu pie vajadzīgās mājas. No sākuma nopētīju māju. Māja bija liela, pagalmā bija šūpoles, smilšu kaste un piepūšamais baseins. Izņēmu koferus, apstājos.
Laiks sākt jaunu dzīvi, neaizmirstot veco. Neiespējami, bet es nekādā gadījumā neizdarīšu kā Lana. Apstājos pie durvīm, piezvanīju un Gints atvēra durvis.
-Nu ko, sāksim?- es nodomāju un iegāju mājā.
