Varbūt otrā daļa jums liksies daudzsološāka. :)
Droši izsakiet kritiku (labu vai sliktu tas ir jūsu ziņā) komentāros. Man ir nepieciešams jūsu vērtējums.
Treviss
Tā viņa guļ jau mūžību, nekustās, tikai elpo. Es nezinu, kur rast sevi, kur likties. Ko darīt, lai novērstu domas no tā, kā būtu, ja Skaja tā arī nekad nepamostos. Kā būtu tad, ja viņa nomirtu, un atstātu mani vienu ar domām par mums. Par ģimeni, kas mums būtu varējusi būt, par to cik laimīgi mēs būtu bijuši. Es nevarētu izturēt bez viņas. Es lūgtu Mātei, lai ņem manu dvēseli sev un laiž mani pie Skajas. Es darītu visu, lai tiktu pie viņas uz To Zemi.
Visas šīs dienas es neesmu no Skajas atgājis ne soli. Visu laiku vēroju viņas elpas ritmu. Cenšos izdomāt vai viņa mani dzird. Ja dzird, tad ir dzirdējusi manu atzīšanos mīlestībā, ko es nebiju plānojis darīt šādi. Es to iztēlojos darām mūsu īpašajā vietiņā pie Ezera, kur mēs atkal mētātu akmeņus, kā mēs to darām jau kopš mazotnes, un tad mēs vienkārši sēdētu apskāvušies un vērotu saulrietu un sagaidītu nakti, kas būtu mūsu. Es viņai to pateiktu tik skaisti. Ļautu viņai izgaršot tos trīs vārdus, kurus esmu viņai centies pateikt jau visu mūžu.
Šovakar ir pilnmēness. Pilnmēness naktī Apveltītajiem ir jābūt nomodā un jāsargā savas spējas no Melnajiem, kas klaiņo pa pasauli šajās naktīs, kad robeža starp Baltajiem un Melnajiem ir visplānākā. Melnie meklē Apveltītos. Tādus kā mēs. Tāpēc man Skaja ir jāpamodina šodien. Viņa nedrīkst gulēt pilnmēness naktī.
Kur kavējas Māte? Viņai jau sen vajadzēja būt šeit un jāpalīdz man piedabūt Skaju pamosties. Ar katru minūti, ko viņa kavē, mēs zaudējam laiku, ko veltīt Skajai.
Es pagriežos pret Skaju un vēroju viņu dusam. Viņa ir tik skaista... Gluži kā laumiņa bērnu pasakās. Ar smaragdzaļām acīm un tumši brūniem matiem. Viņas miesīgā māte noteikti ir bijusi tik pat skaista. Viņas vecākiem esmu no sirds pateicīgs par skaisto meitu, ko dāvājuši pasaulei. Meitu, ko es iemīlu aiz vien vairāk un vairāk. Katrs viņas elpas vilciens piepilda manu mīlestības kausu, kas drīz vien būs pilns ar viņu. Tikai un vienīgi Skaju...
Skaja
Kaut es spētu atvērt acis un ielūkoties viņējās. Acīs, kas ir dzidra kļavu sīrupa krāsā. Tās ir pašas skaistākās acis kādas man ir nācies redzēt. Tieši šis sīrups mani ievilka viņā, un es kā muša vairs netieku ārā. Esmu tajās iemīlējusies. Ja vien es spētu viņam to pateikt. Viņš man ir atzinies mīlestībā tik daudz reižu, bet es guļu mēma kā zivs un viņam neatbildu, jo nespēju. Zinu, ka viņam sāp mana klusēšana. Tieši tas sāp vairāk par to, ja es viņam vienkārši viņam pateiktu, ka nemīlu viņu. Tad vismaz būtu zināma atbilde. Bet es mīlu, bet nespēju atzīties. Nezinu vai spēšu arī tad, kad atvēršu acis, ja tas vispār notiks. Varbūt es nomiršu un Treviss tā arī nekad neuzzinās manu atbildi. Nē, tā nedrīkst. Man ir jācīnās Trevisa dēļ, jo viņš ir vienīgais, kas man ir palicis uz šīs pasaules.
Es jūtu, ka Treviss man ir apgūlies blakus un glāsta man kaklu. Virpina pirkstos manus garos matus. Es dzirdu viņa saraustīto, garo izelpu. Es zinu, ka viņš grib, lai es pamostos. Es pamodīšos, Trevis. Es apsolu.
Uzreiz atminos to reizi, kad mēs bijām aizmiguši mūsu vietiņā pie Ezera. Pamodāmies no tā, ka mazs lācēns laizīja man seju. Būtu tu, Trevis, redzējis savu sejas izteiksmi.... Mazais lācēns sabijās un aizlāčoja prom. Mēs uzriez savācām mantas un skrējām mājās, nevarēja jau ļaut mēļot meža tenku vācelēm par mūsu kopīgo pārlaisto nakti, kurā tā arī nekas nenotika. Tā bija pirmā mūsu nakts. Tad es sapratu, ka mīlu tevi. Sasodīts, tu nozagi manu sirdi.
