Vērtējot platību ziņā, Andra Jaunbērziņa medību iecirknis Dundagas novadā Latvijas mērogiem nav pārāk liels. Tomēr tie 3000 hekt- āri ir pietiekami, lai nelielā, taču draudzīgā un ciešā kā molekula pulciņā gana labi nodotos veselīgajam vaļaspriekam.
Visbiežāk sagadās, ka pastaigas svaigā gaisā un dažu mastu izdzīšana tiek atalgota ar veiksmi – tikai vienu reizi šajā sezonā gaļu vai aknas vakariņu šmorei nācies meklēt saldējamajā kamerā.
Šis novads ir bagāts ar staltbriežiem. Vietējie ap- stākļi ir tiem ļoti piemērota un labvēlīga dzīves vieta. Daudzveidīgais biotops nodrošina pilnvērtīgus barības krājumus visos gadalaikos, apkārtējās pļavas staltajiem ir ideāla baura un buļļu ragu cīņu vieta. No augstajiem medību torņiem tā ir labi pārskatāma.
Pēdējās sezonās nomas platībās kolektīvam tiek iedalītas četras staltbriežu buļļu, desmit govju un teļu, divas aļņu un trīsdesmit piecas mežacūku licences. Tā ka ir ko norauties.
Dzinējmedību dienās parasti "Amoliņos", kas ir nesen būvēts un labiekārtots Andra štābs netālu no Melnsila, parasti sabrauc seši septiņi mednieki un četri vai pieci štata dzinēji. Liekas, tik maz cilvēku sekmīgām medībām ir par maz. Taču uz to šefs (tā kolektīva biedri draudzīgi dēvē Andri Jaunbērziņu) smaidīdams nosaka: "Viss atkarīgs no plānotas un pārdomātas medību vadītāja rīcības. Viņam jau iepriekš galvā jāsagatavo mājasdarbs. Jāzina, kuros nogabalos vajadzētu atrasties dzīvniekiem, jāizvēlas dzīšanas virziens, pareizās vietās jāizstāda mednieki. Vienlīdz svarīga ir šaušanas prasme, situācijas un apstākļu novērtēšana, lai izdarītu rezultatīvu ieroča mēlītes nospiešanu. Ar tik nelielu cilvēku skaitu nevaram pieļaut kļūdas un bezjēdzīgi trokšņot, šaujot pa pārāk tālu esošu vai tuvāku, taču koku, krūmu vai zāles aizsegtu un neskaidri redzamu mērķi. Medniekiem jāpārzina sava ieroča īpašības un iespējas. Disciplīnai jābūt ikkatrā medību mirklī, it sevišķi izdarot šāvienu."
Salnainā decembra rītā "Latvijas Avīzes" mednieku grupiņa no Rīgas ieradās "Amoliņos" ar nelielu aizkavēšanos. Braukšanas ap stākļi ceļa garumā daudzviet nebija droši – melnais ledus uz asfalta ir sevišķi bīstams. Saņēmām laipnu sapratni un piedošanu.
Kad pāri pļavai devāmies uz pirmo mastu, viss liecināja par cūku netālo klātbūtni. To daudzie rakumi rīta salnā vēl nebija paspējuši apsalt. Dzinēji, arī es tiem līdzi, ieņēma savas vietas un ausījās uz norunāto signālu. Taču sagaidījām ko citu. Masta vidū pēkšņi sāka dziedāt motorzāģi – nu vismaz trio, ja ne viss kvartets. Kā vēlāk izrādījās, šī kakofonija bija iztraucējusi palielu rukšu baru ar sivēniem. Medniekiem nesniedzamā attālumā mežacūkas pāri stigai pārvēlās uz kaimiņu platībām. Pastaigu ziņā sportiski, taču tukši arī divi nākamie masti. Ceturtajā jau gāja jautrāk, divi šāvieni un divas trofejas – skrejošam briežu bullim tieši acī trāpīja Agris Rūmnieks, bet Ziedonis Ozols skujas trejzari saņēma par briežu govi. Pēc vēlām pusdienām dzenot vakara mastu, staltie pajuka uz visām pusēm. Tā jau tas notiek, kad norakstīta pēdējā licence, šoreiz buļļu, tad dzīvnieki paši nostājas pa šāvienam, it kā zinādami, ka ir likuma aizsardzībā. Tomēr divi šāvieni noskanēja, abi gan izrādījās nesekmīgi. Šefu apmānīja lapsas kūmiņš, bet mans kolēģis Helmūts pabaidīja sivēnu – tas bija mazs un ātri skrēja...
Akniņu zoste varen garda allaž padodas šefa dzīves draudzenei Ritmai Jesinevičai un znotam Andrim Robaldam. Aizdarīta ar tumšo alu, ananasu gabaliņiem un saldo kukurūzu, tā ir neaprakstāma, tāpēc nemaz necenšos to darīt. Tikai pēc delikateses otras porcijas nobaudīšanas spēju atrauties un izvaicāju Andri par to, ko vajadzētu uzlabot, grozīt, labot medību saimniecībā, likumos. Kādi vēl ir citi, ikdienas traucēkļi. Andris kļūst nopietns: "Galvenais un visbūtiskākais ir panākt medību iecirkņu ārējo robežu stabilitāti. Nejūtamies droši, kamēr tā nav. Nu, bet ikdienā... Jā, noteikti piemini meža izstrādātāju cūcības. Viņi ar smago tehniku tā izdangā ceļus un stigas, ka tur nevar ne pāri pārkāpt, ne apkārt apiet. Un vairākumā gadījumu tā arī paliek uz daudziem gadiem. Kādam taču tas ir jākontrolē, vainīgie jāsauc pie atbildības, jāsoda, jāpanāk ceļu salabošana. Vēl neapmierinātību rada atsevišķu atpūtnieku visatļautība. Atrodamies netālu no jūras skaistā vietā. Turīgi ļaudis iegādājas īpašumus, būvē mājas. Tas viss ir labi. Taču starp viņiem atrodas smerdeļi, kas tiešā un pārnestā nozīmē piecūko gaisu un vidi. Sapērkas krosa močus, kvadriciklus un tik ārdās, neievērojot ne kāpu joslas, ne dabas liegumus, ne likumus, ne noteikumus. Arī tas kādam jākontrolē."
Uz tik skumīgas nots nevaram beigt skaisto dienu, tādēļ jautāju viņam par to, kas rada prieku un patikšanu. "Prieks par to, ka esmu draugu un domubiedru pulkā, kopā varam medīt un labi atpūsties. Prieks, ka Ritma izveidojusies par labu mednieci. Viņai stāžs ir tikai pieci gadi, taču jau pelnīti tikusi pie skaistām trofejām, šogad viņai ir mežakuiļa zelta ilkņi. Izcils trāpījums Ritmai padevās 2009. gadā. Staltbriežu bullis ar trāpījumu desmitniekā krita no 301 metra attāluma."
"Jā, tā bija gan," kautrīgi piebiedrojas sarunā Ritma. "Ilgu laiku uzmanīgi lavījos klāt bullim, bet tas tik pamazām attālinās un tūlīt, tūlīt aizies pāri grāvim mežā. Nebija laika kavēties. Atbalstīju karabīni pret torņa spraisli, paņēmu krietni augstāk un spiedu. Izrādījās, trāpīju. Pēcāk paņēmām tālmēru, tas rāda 301 metru. Nedomāju, ka tik ļoti tālu, būtu zinājusi, nešautu. Medībās neeju, lai obligāti kaut ko nogalētu. Nekad nevarētu pacelt ieroci pret stirnu, briežu gotiņu vai telēnu. Nu bet "melno" īpaši žēl nav. Tāpat pret plēsoņām paceltu plinti, pārāk nevilcinoties. Medību process man ir iepaticies, taču ar Andri arī bez ieroča bieži ejam vērot mežu, laukus, dzīvniekus, klausīties putnus. Ir skaisti būt kopā un dabā."
Nu ir laiks atvadīties. Novēlējuši vairākkārtējiem Minhauzena festivālu uzvarētājiem – Talsu komandai "Ieroči" un tās šefam īpaši – vēl daudzus patīkamus brīžus un sportiskus sasniegumus, saņēmuši uzaicinājumu ciemos citu reizi, laižam atceļā.
