Stāsts par kādu zēnu vārdā Kails.
Kādu dienu, kad es vidusskolā vēl biju jauniņais, es pamanīju zēnu no manas klases, kurš devās mājup no skolas. Viņa vārds bija Kails. Izskatījās, ka viņš rokās nes pilnīgi visas grāmatas un es pie sevis nodomāju: "Kāpēc lai kāds piektdienā nestu uz mājām visas grāmatas? Viņš laikam ir pamatīgs nūģis."
Visa mana nedēļas nogale bija kārtīgi saplānota (ballītes un futbola spēle kopā ar draugiem), tāpēc es vien paraustīju plecus un gāju tālāk. Kamēr devos pa savu ceļu, ieraudzīju bariņu puišeļu, kas skrēja tieši Kaila virzienā. Tie pieskrēja viņam klāt, izsita no rokām visas grāmatas un pagrūda tā, ka viņš pakrita netīrajos dubļos. Kritiena brīdī viņa brilles aizlidoja prom, es tās redzēju mētājamies zālē apmēram 5 metrus no Kaila. Viņš paskatījās augšup un es viņa acīs pamanīju šausmīgas skumjas.
Šo redzot mana sirds sažņaudzās. Es piegāju viņam klāt un brīdī, kad viņš rāpoja pa zemi meklēdams savas brilles, es pamanīju asaru, kas noritēja pār viņa vaigu. Brīdī, kad pasniedzu Kailam viņa brilles, es pateicu: "Tie puiši ir kretīni, viņiem vienkārši nav savas dzīves un tāpēc viņi neliek mieru Tev." Tad viņs uz mani paskatījās un pateica 'paldies'. Viņa sejā bija redzams milzīgs smaids, viens no tiem smaidiem, kas izsaka patiesu pateicību.
Es palīdzēju pacelt grāmatas un paprasīju, kur viņs dzīvo. Izrādījās, ka mēs praktiski bijām kaimiņi, tāpēc pajautāju, kā tā sanācis, ka neesmu nekad iepriekš viņu redzējis mūsu rajonā. Kails atbildēja, ka pirms tam gājis privātskolā un reti kad bijis mājās. Es nekad iepriekš nebiju izklaidējies ar ar bērniem no privātskolām, bet mēs runājām visu mājupceļu, kamēr nesu viņa grāmatas.
Izrādījās, ka Kails bija tīri sakarīgs pusis, tāpēc pajautāju vai viņš negribētu atnākt uzspēlēt sestdien futbolu kopā ar mani un maniem draugiem. Viņš piekrita.
Mēs kopā izklaidējāmies visu nedēļas nogali un jo vairāk es iepazinu Kailu, jo vairāk viņs man patika. Pat mani draugi par viņu domāja to pašu. Pienāca pirmdienas rīts un es atkal pamanīju Kailu ar lielo grāmatu kaudzi rokās, es piegāju klāt un sacīju: "Klau, Tu patiešām uzaudzēsi lielus muskuļus, ja turpināsi katru dienu staipīt visas grāmatas." Kails tikai pasmējās un iedeva man pusi no grāmatām.
Nākamo četru gadu laikā mēs ar Kailu kļuvām labākie draugi. Kad bija pienācis mūsu pēdējais mācību gads visusskolā, mēs sākām domāt par koledžu. Kails bija izlēmis doties un Džordžtaunu, savukārt es uz Kembridžu. Es zināju, ka mēs vienmēr paliksim draugi un attālums mūsu draudzībai nekaitēs. Kails gribēja kļūt par ārstu, bet es par biznesmeni.
Kails bija visgudrākais klasē un es viņu visu laiku kacināju, teikdams, ka viņš ir nūģis. Viņam bija jāsagatavo runa izlaiduma dienai. Es biju neaizsakāmi priecīgs, ka tas nebiju es, kam jāiet visu priekšā un jārunā.
Izlaiduma dienā es redzēju Kailu. Viņš izskatījās lieliski. Viņš bija viens no tiem jauniešiem, kas visusskolas laikā ideāli sakārtojis savu dzīvi un perfekti zināja, ko grib darīt tālāk. Viņam pat bija bijuši vairāk randiņu nekā man un visas meitenes viņu dievināja. Dažreiz biju pat greizsirdīgs. Šodien bija viena no tām dienām. Es varēju redzēt, ka Kails in pamatīgi satraucies runas dēļ, tāpēc es uzsitu viņam pa plecu un pateicu: "Klau, lielo zēn, viss būs kārtībā!" Viņš paskatījās uz mani ar tādu pašu skatienu, kā todien, kad pirmo reizi iepazinu viņu, pasmaidīja un pateica 'paldies'.
Kad bija pienākusi kārta Kaila runai, viņš pāris reizes iztīrīja rīkli, padzērās ūdeni un sāka runāt: "Izlaidums ir laiks, kad varam pateikties visiem, kas palīdzēja tikt galā ar šiem grūtajiem gadiem. Saviem vecākiem, saviem skolotājiem, saviem tuviniekiem un varbūt par savam trenerim, bet visvairāk saviem draugiem. Esmu šeit, lai pateiktu, ka būdams kādam par draugu ir labākā dāvana, ko vari viņam sniegt. Es jums pastāstīšu kādu stāstu." Es vienkārši ar neticību skatījos, kamēr viņš stāstīja par pirmo dienu, kad tikāmies. Tajā nedēļas nogalē Kails bija plānojis izdarīt pašnāvību. Viņš stāstīja, ka no sava skapīša izņēmis visas grāmatas un nesis tās mājup, lai tas pēc tam nebūtu jādara viņa mammai. Viņš uz mani paskatījās, pasmaidīja un turpināja: "Paldies Dievam mani izglāba, mans labākais draugs mani izglāba no neatgriezeniskā."
Es paskatījos apkārt un redzēju kā visi ar izbrīnu un pārsteigumu acīs vēro šo, nu jau populāro pusi, stāstām savu dzīves vājāko brīdi. Es redzēju viņa mammu un tēvu skatāmies uz mani ar tik pat pateicīgu skatienu kā Kails todien, kad pasniedzu viņam nokritušās brilles. Tajā brīdī es sapratu šī visa dziļumu.
Nekad nenovērtē par zemu savas rīcības spēku. Ar vienu nelielu darbu Tu vari mūžīgi izmainīt kādas personas dzīvi. Uz labo vai slikto pusi- tas atkarīgs tikai un vienīgi no Tevis.
Būšu pateicīgs, ja rakstu novērtēsi ar Tavuprāt tam atbilstošu vērtējumu- " + " vai " - ", kā arī ieteiksi to sociālajos tīklos. :)
Citus interesantus rakstus atradīsi manā profilā!
) 
