Pēc slimā drauga apciemojuma slimnīcā, Helēna devās mājup. Ārā puteņoja, sals knieba viņas vaigos. Viņas seja jau tā bija drūma, kaulaina un acis vienmēr izskatījās noraudātas, taču šodien...Šodien tā bija vēl drūmāka. Ārsts pateicis, ka esot niecīga cerība, ka Haralds no komas pamodīsies.
Haralds bija parasts puisis, ar tumši brūniem matiem, pelēkām acīm, kalsnu augumu un platu, skaistu smaidu. Viņš būtu dzīvojis, ja vien... Ja vien Helēna toreiz nebūtu telefona klausulē uz viņu kliegusi par nenozīmīgiem niekiem. Toreiz viņa teica, ka cer, ka nekad vairs viņu neredzēs, nekad nedzirdēs viņa nolādēto balsi. Viņa teica, ka cer, ka viņa dzīve pārvērtīsies par elli. Nākošajā dienā viņai zvanīja Haralda mamma, viņa raudāja...Helēna saprata, ka kaut kas ir noticis. Haraldu vakar pa nakti notriekusi mašīna, viņai neesot ne jausmas, kur viņš triecies divos naktī, esot izskrējis no dzīvokļa, neapģērbies un neko nepaskaidrojis. Rūgta asara norit pār Helēnas vaigu. Viņa zina, kurp viņš gāja...
Tas ir kā mest monētu- ģerbonis -es dzīvošu, cipars-miršu. Katrs vārds, katra neapdomāta rīcība, var atņemt kādam dzīvību. Tu nezini, kur, kad un kā var beigties tava dzīve, tāpēc piecelies, aizej pie sev mīļā, apskauj un pasaki, ka mīli, jo citas iespējas var arī nebūt.
Vainas apziņa Helēnu grauza, viņa zināja, ka ir vainīga. Nekas tāds nebūtu noticis, ja viņa necenstos pierādīt savu taisnību, bet gan vienkārši nomierinājusies un atvainojusies par to, ka nepatiesi apvainojusi viņu melos. Viņš gāja pie viņas, lai pierādītu, ka nemelo, lai pierādītu, ka viņa kļūdās.
Cik gan mēs esam gatavi iznīcināt, lai pierādītu savu taisnību? Ko Tu esi gatavs iznīcināt, lai pierādītu, ka Tev ir taisnība? Draudzību? Mīlestību? Varbūt dzīvību?
Tagad viņa bija gatava atdot visu, lai izmainītu notikušo, pagrieztu laiku atpakaļ, paņemtu savus vārdus atpakaļ un to vietā liktu citus. Helēna ieskrēja mājā, nometa mēteli tur pat pie durvīm, uzskrēja augšā pa kāpnēm, aizvēra istabas durvis, tur pat uz grīdas saļima, asaras kā upes ritēja pār viņas nosalušajiem vaigiem, viņa būtu gatava atdot savu dzīvību... Ja vien tas, ko mainītu. Helēna nokrita ceļos un darīja to, ko nekad agrāk nebija darījusi, viņa lūdza. Ar asarām acīs viņa lūdza ,lai viņš izdzīvo. Viņa Dievam neticēja un nekad nebija ticējusi, bet šodien, te un tagad viņa ticēja, ļoti stipri ticēja. Pēkšņi iezvanījās telefons. Viņa pacēla, tur bija ārsts- Ir noticis brīnums, bet Haralds ir pamodies, nebeidz atkārtot Jūsu vārdu. Varbūt Jūs varat atnākt pie viņa?
Neko neatbildot, viņa nometa klausuli, noskrēja lejā un, paķērusi mēteli, skrēja uz slimnīcu. Un tur viņš bija, savārdzis, taču dzīvs. Viņa paskrēja garām ārstiem, kuri mēģināja skaidrot kā tas iespējams, pieskrēja pie viņa gultas, viegli satvēra viņa galvu un noskūpstīja.
„Es tevi gaidīju,” viņš sacīja. „Lai pateiktu, ka tu pie tā esi vainīga.” Viņš atsedza nost segu un parādīja savas abas amputētās kājas, vai precīzāk- vietu, kur tām bija jābūt. Helēna sāka kliegt un kāpās atpakaļ līdz nonāca līdz logam, taču neapstājās. Viņa sajuta stiklu sašķīstam sev aiz muguras, redzēja visu-ārstu, medmāsiņu un arī Haralda- apmierinātos, ļaunos smīnus brīdī, kad viņa zaudēja līdzsvaru un krita. Viņas kliedzieni piepildīja visu slimnīcas pagalmu, tad viņa pamodās. Viņa atradās Haralda istabā, blakus mierīgi dusēja viņš, ārā ausa gaisma. Viņa paskatījās un guļošo Haraldu un atcerējās kā vakar uz viņu sakliedza. Pieliecās pie viņa auss un klusi iečūkstēja : „Es tevi mīlu!” noskūpstīja viņa pieri, atviegloti nopūtās un iemiga...
Ievelc dziļu elpu krūtīs! Ceri! Tici! Mīli! Piedod! Nekad nenodod!
